Misis Kredoka, Viljams Samersets Moems

Patiesībā šo grāmatu izlasīju jau pirms kāda laika, taču savā bezgalīgajā rakstīšanas slinkumā nevarēju saņemties iegrāmatot reģistros. Grāmatu lasīju tramvajā un tas laikam tomēr nebija īsti pareizi, jo katru reizi kā grāmata sevī ievilka, bija jākāpj ārā. Taču jebkurā gadījumā, Moems ir talantīgs stāstnieks un pat salīdzinoši nekādu sižetu spēj izstāstīt tā, ka ne atrauties. Grāmata ir par angļu muižniecības atvasi Bertu, kura, dzīvodama samērā noslēgtā vidē kaislīgi iemīlas kārtīgā lauku puisī, kurš tad arī vēlāk kļūst par viņas vīru. Taču meitenes smalkā dvēsele pamazām attopas no pirmās kvēles un ierauga vīru visai skarbā realitātes gaismā – prasts lauku vecis, tā teikt. Nekādas novitātes no sižeta var negaidīt, taču, kā jau iepriekš minēju, Moema talants izvērpj stāstu pietiekami aizraujoši, turklāt izteiksmīgi izveidotie tēli vēl kādu laiku šurpu turpu vazājas pa lasītāja domām. Stāsts par kādas laulības sākumu un galu, noderētu jaunām meitenēm ar tieksmi, aiz neko darīt, iztēloties to kā nav.

Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni; Stīgs Lārsons

Šī ir triloģijas pēdējā daļa (es esmu lasījusi arī abas iepriekšējās), kurā viss galu galā sastājas pa plauktiņiem, vainīgie tiek sodīti utt. Tieši trešā grāmata man patika vislabāk, iepriekšējās abas šķita tā so-so, it kā samērā interesantas, tomēr ne līdz galam. Taču trešā grāmata (kur principā it kā jau viss ir skaidrs no paša sākuma, ka būs tiesa, izķidās vainīgos, galvenie varoņi dzīvos laimīgi) izrādījās visraitākā un mani aizrāva krietni vairāk, nekā iepriekšējās. Turklāt, pēc visu grāmatu izlasīšanas es beidzot noskatījos arī visas trīs zviedru filmas (drīz jau būs arī Holivudas veidojums, nez’ kā šiem būs veicies) un ar filmām izrādījās tāpat kā ar grāmatām – vislabāk patika tieši pēdējā. No filmām pati pirmā vispār bija dziļa vilšanās. Taču laikam jau nav iespējams tik sazarotu sižetu iekļaut vienā divstundīgā filmā un cerēt, ka viss būs varen skaidri, saprotami un tajā pašā laikā aizraujoši. Žēl, jo tā taču mana mīļā zviedru valoda, zviedru kino utt.

Vienradzis, Airisa Mērdoka

Mērdokas “Zem tīkla” man pusaudža gados bija sava veida lūzumpunkts, kas diezgan pamatīgi satricināja manu toreizējo pasaules uztveri, varbūt arī tādēļ pēc vairākiem gadiem lasītā “Jūra, jūra” bija sava veida vilšanās, droši vien tāpēc, ka biju gaidījusi tikpat dramatisku iespaidu. Kaut arī grāmata, protams, ne tuvu nebija slikta. Līdz ar to es gandrīz vai māņticīgā apņēmībā līdz šim izvairījos no Mērdokas grāmatām (kaut arī filma “Airisa” mani laiku pa laikam uzrunāja dažādos TV kanālos un gluži vai mudināja paņemt kādu no viņas grāmatām – filma ir brīnišķīga, tiešām).
Beidzot saņēmos un sāku lasīt “Vienradzi”. Par laimi nekāda vilšanās nebija. Satricinājums arīdzan ne, taču to es arī negaidīju. Romāns ir mistērija ar detektīvstāsta cienīgām intrigām, taču interesantākais ir paši, niansēti izstrādātie, tēli, sižeta atzarojumi un mežģīņotās domas, kas grāmatas lasīšanu padara par sevī ievelkošu baudu.
“Vienradzis” mani iedrošināja un iedvesmoja meklēt vēl citas Mērdokas grāmatas. Nākamo labprāt izlasītu “Melno Princi”, par to daudz labu atsauksmju dzirdēts no paziņām, ar kuriem saskan literārā gaume.

Trīspadsmitais stāsts, Diāna Seterfīlda

Burvīga, burvīga, burvīga grāmata! Aizraujošs stāsts, kas pilnībā ievelk sevī. Turklāt arī labs tulkojums, līdz ar to valoda mijiedarbībā ar pašu stāstu ir suģestējoša. Lai arī galvenā sižeta līnija jau tāpat ir gana intriģējoša, tas, kas mani vēl jo vairāk ievilka šajā grāmatā bija galvenās varones īpašās attiecības ar grāmatām. Tās bija aprakstītas tik dziļi un patiesi kā to var izdarīt vienīgi grāmatu tārps:)

Dzīve uz ledusskapja durvīm, Alise Kuipere

Aizkustinoša grāmatiņa, kas sastāv no mātes un meitas sarakstes uz līmlapiņām, kas tiek atstātas uz ledusskapja durvīm. Sarakste notiek gada garumā, kad arī palēnām atklājas mātes un meitas attiecības un dažādie tās ietekmējošie apstākļi.

Grāmatā katrā lapā ir tikai viena zīmīte, līdz ar to, stāstu var izlasīt ļoti ātri. Maksimums stundas laikā lasītājs jau ir ticis līdz beigām. Jāteic, ka, lai arī man grāmata patika un tiešām aizkustināja, tomēr iekšējais skopulis manī nedaudz pabojāja pacilāti emocionālo noskaņu, nedaudz ieburkšķoties, ka maksāt gandrīz 5 ls par grāmatu, kuru izlasa 45 minūtēs, nav diez ko forši. Lai gan es, protams, saprotu, ka gluži par velti jau arī neviens to grāmatu neizdotu.

Kopumā grāmata ir jauka, noteikti noderīga pusaudžiem un arī viņu vecākiem.Pārējiem – ja ir iespējams paņemt no bibliotēkas vai aizņemties no draugiem, tad noteikti iesaku izlasīt. Ja jāpērk pašiem, nu tad jāskatās no katra maciņa biezuma.

Stroika ar skatu uz Londonu, Vilis Lācītis

Jāatzīst, ka pēdējos gados ļoti maz ko esmu lasījusi no mūsdienu latviešu autoru darbiem, tādēļ šī grāmata bija tāds kā sava veida eksperiments ar domu: “vai vispār ir vērts lasīt kaut ko no pēdējo 2 gadu laikā izdotās oriģinālliteratūras”.

Cik saprotu, autors gan nav “profesionāls rakstnieks”, taču šoreiz tas ir vērtējams drīzāk ar plus, nekā mīnus zīmi, jo stāsts pat savā būtībā paģēr nosacīti proletariātisku stāstījuma veidu un izteiksmi.
Katrā ziņā – man patika. Varbūt dažās vietās sižeta līnija šķita izslīdējusi no autora veselā saprāta kontroles, taču kopumā kā debijas darbs šis ir vērtējams visnotaļ atzinīgi. Turklāt jo īpašu lomu šis romāns  mūsdienu latviešu literatūrā ieņem tādēļ, ka ir viens no pirmajiem (kaut kas tur laikam jau bija ar Muktupāvelas Šampinjonu derību, taču tas bija sen un vairs nav patiesība:)), kas visnotaļ skarbi reālistiskā, taču arīdzan samērā literāri baudāmā veidā stāsta par pēdējo gadu latviešu ekonomiskās emigrācijas vilni. Kaut kur dzirdēju, ka būšot arī turpinājums. Noteikti gribēšu izlasīt.

“Убить пересмешника”, Харпер Ли

Oriģinālais nosaukums “To Kill a Mockingbird“, autore Harper Lee. Latviski šķiet nosaukums tulkots kā: “Kas nogalina lakstīgalu…”. Apstākļu sakritības dēļ šī grāmata pie manis nonāca krievu tulkojumā. Patiesību sakot, pēdējos gados man daudz vieglāk ir lasīt angliski, nekā krieviski. Līdz ar to es kādu brīdi pat tā kā pretojos laipnajam cilvēkam, kas man šo grāmatu uzstājīgi rekomendēja, sakot, ka man būs grūti lasīt un vispār… mani tā tēma nemaz neuzrunā. Taču beigās padevos. Nu labi – pamēģināšu.
Cik labi, ka es tomēr padevos! Jo šī grāmata pilnīgi necerēti kļuva par vienu no pēdējo gadu patīkamākajiem pārdzīvojumiem literatūras lauciņā. Un krievu tulkojums ir vienkārši fantastisks! Valoda ir burvīga, jauka, skaidra, tā vienkārši pārņem savā varā, ietin kā kūniņā. Dīvainā kārtā tieši tas no kā es visvairāk baidījos, ka grāmata ir krieviski, izvērsās par būtisku pievienoto vērtību. Nezinu vai latviskais tulkojums ir kaut uz pusi tik labs kā krievu, taču, ja godīgi, nemaz negribu mēģināt un salīdzināt. Negribu bojāt iespaidu.
Pēdējos gados es skumstu, ka arvien retāk ir grāmatas, kuras sevī ievelk. Šī bija pozitīvs pārsteigums – man gribējās lasīt un lasīt, nevis kāpt ārā no tramvaja vai slēgt ārā naktslampiņu.
Šī ir viena no “must read” grāmatām pasaules klasikā. Izdota 1960.gadā un jau nākamajā gadā ieguvusi Pulicera prēmiju un apskaužamu popularitāti. Stāsts ir par dzīvi kādā Amerikas mazpilsētā Lielās Depresijas laikā, turklāt vēstīts no divu bērnu skatupunkta. Grāmatā viegli un pat ar humoru tiek aprakstīti dažādi mazpilsētas notikumi, paralēli sniedzot visnotaļ skaidru skatu par valdošo tā laika kārtību, tikumiem un rasu konfliktiem. Veikls sižeta ritējums, interesanti un skaidri izstrādāti tēli, kā arī bagāta un silta valoda.

Ja man pilnīgi nepazīstamam cilvēkam būtu jāiesaka viena grāmata, ko izlasīt, es ieteiktu šo.