Viena no sen gaidītajām grāmatām, kas ieguvusi vairākas balvas un literatūras forumos tiek ārkārtīgi slavēta.
Šī man bija pirmā sastapšanās ar Geimenu, lai arī kaut kur tepat apkārt jau viņš cirkulē, tomēr līdz šim nebija nācies lasīt nevienu no viņa grāmatām.
Stāsts ir par aizmirstajiem dieviem, kurus cilvēki ierodoties Amerikā ir paņēmuši savos prātos sev līdzi, taču pamazām aizmirsuši. Bet dievi turpat vien ir. Dzīvo samērā parastu dzīvi ar nelielām “nobīdēm” no normas. Vecos dievus tagad grib izspiest mūsdienu dievi un Trešdiena (viņš arī Odins) ceļo apkārt pa Ameriku pulcēdams vecos dievus karam, lai atgūtu savu agrāko statusu. Taču Trešdiena nav galvenais varonis šajā grāmatā, galvenais ir Ēna, kuru Trešdiena pieņem par savu palīgu. Ēna dodas ceļā kopā ar savu darba devēju un apceļodams Ameriku iepazīstas ar vecajiem dieviem, saskaras arī ar modernajiem un brīžiem zaudē saikni starp mūsu un dievu realitāti.
Es pat nezinu, ko lai saka. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem ir tā, ka es nesaprotu vai grāmata man patika, vai nē. Domāju, ja ļaušu tai kādu nedēļu nogulsnēties man prātā, varbūt, kas kļūs skaidrāks, taču, nē, nepalīdzēja.
Lai arī man šķiet, ka man nebija nekādu dižu ekspektāciju, es pat speciāli nebiju lasījusi atsauksmes un vispār neko īpašu nebiju dzirdējusi, tomēr pirmā sajūta ir vilšanās. Nu var jau būt, ka es vienkārši biju gaidījusi vēl vienu “Zelta aunādu”. Pieņemsim. Tomēr lasīt bija interesanti un pietiekami aizraujoši, turklāt grāmata rosināja arī pārdomas (kas taču it kā labi…) par aizmirsto un aktuālo pasauli.
Taču jebkurā gadījumā, man grāmata šķita pārāk pavirša. It kā tai ir episks vēriens, taču… īsti nepavelk… nu nesanāk episki… Kaut kā pietrūkst. Varbūt dziļuma, tās stīgas, kas atšķir labu grāmatu, no izcilas? Vismaz man.
Grāmatu tārps 
Man bija līdzīgas sajūtas, kad beidzu lasīt “Amerikāņu dievus” – bija dalītas izjūtas, bet tagad saprotu, ka man tomēr romāns nepatika.
Bija atsevišķas ainas, kas simpatizēja un šķita ļoti drosmīgas – īpaši jau Bilkīzas ainas. (Ceru, ka pareizi atceros viņas vārdu.)
Beigās bija tāds diezgan liels aplauziens, kad solītās vētras vietā bija tikai niecīga vēja brāzma, kas lika pamatīgi vilties. “Amerikāņu dievi” ir mana 2012. gada lielākā vilšanās literatūrā.
Jā, Daini, piekrītu. Es arī jo vairāk domāju par grāmatu, jo vairāk saprotu, ka tomēr nepatika, jo tā pamatsajūta tomēr ir vilšanās.
Prieks, ka ne es viena tā domāju:)
Zinu, ka blogeris Andris no http://andrislasa.wordpress.com arī par “Amerikāņu dieviem” nav sajūsmā.
Jā, tagad izlasīju (pirms savas atsauksmes publicēšanas centos nelasīt, ko citi saka). Nu re, nav tomēr tā, ka visi ir pilnīgā sajūsmā, ir arī atšķirīgi viedokļi.
Reizēm man šķiet, ka tas iespējams tādēļ, ka grāmata tulkota, Man personīgi grāmata ļoti patika, varbūt tādēļ, ka no bērna kājas esmu aizrāvies ar mitoloģiju un lielākā daļa no šiem tēleim bija man pazīstami. Patikās kā dievu parādīšanās secībā iepīti alternatīvie amerikas atklāšanas teorijas. Bet nu nekas, būs jāpadomā varbūt esmu pārāk liels Geimena fanbojs 🙂
Zini, es vispār arī pie sevis apcerēju, ka varbūt, ja būtu lasījusi oriģinālā, būtu labāk. Nezinu. Jo man tiešām mitoloģija ir tuva sirdij, tāpēc pat īsti neienāca pirms tam prātā, ka varētu nepatikt. Nu anyway, cilvēki dažādi, gaumes dažādas, tāpēc jau ir interesanti dzīvot:)