Pusdienas Parīzē, Elizabete Barda

pusdienas parizeTas, manuprāt, nu jau veidojas par gandrīz vai veselu literatūras žanru, kas sastāv no grāmatām par to kā kāds ārzemnieks mēģina iedzīvoties Francijā.
Arīdzan latviski nu jau ir tulkoti vairāki no šādiem darbiem – gan sirsnīgais un humora pilnais Pītera Meila “Gads Provansā“, gan ironiski sarkastiskais Stīvena Klārka “Ellīgs gads Parīzē“. Nu tiem pievienojusies arī Elizabete Barda ar savu autobiogrāfisko romānu “Pusdienas Parīzē”.

Mani nedaudz nobiedēja atsauksmes, ka šis ir piemērots (līdz ar to droši vien savā ziņā līdzinās) “Ēd, lūdzies, mīli” pielūdzējām (neesmu lasījusi, bet viedoklis ir :-D), taču nebija tik traki. Brīžiem man, protams, tie “sevis meklējumi” nedaudz krita uz nerviem, bet kopumā tie netraucēja un arī, jāatzīst, diezgan loģiski iederējās grāmatas sižetā.

Stāsts ir par amerikāņu žurnālisti, kura iemīlas francūzī, apprecas un uzsāk kopdzīvi Parīzē. Viņa gan jau iepriekš ir pietiekami ilgi dzīvojusi un mācījusies Eiropā, lai dzīve mīlētāju galvaspilsētā viņai nebūtu absolūts kultūršoks, tomēr, protams, visādu pārpratumu un dīvainību Francijā ir pa pilnam.
Elizabete mēģina iedzīvoties Parīzē, apgūst franču kulināriju, iet uz tirgu un prāto, ko iesākt ar savu ne visai veiksmīgo karjeru. Tas principā ir grāmatas sižets vienā teikumā.
Viegla, raita valoda un sižets, diezgan interesanti un brīžiem uzjautrinoši apraksti par amerikāņu un franču atšķirībām un dīvainībām – lieliski noderēs, kad gribas kaut ko prātu neapgrūtinošu, taču pietiekami interesantu.

Lielais pluss grāmatā ir autores milzīgā mīlestība uz ēdienu, kas ļauj viņai patiešām “garšīgi” aprakstīt savus kulinārijas atklājumus, turklāt visiem ēst gatavot mīlētājiem noteikti patiks tas, ka grāmatā ir arī diezgan daudz receptes.

Vienīgais pie kā man gribējās piekasīties bija kaitinošie “zemsvītras” paskaidrojumi. Cik es saprotu, tad tie bija redaktores skaidrojumi un oriģinālā tādu nebija (jo tad taču tās nebūtu atzīmētas kā redaktores piezīmes?). Droši vien jau, ka labi domāts, taču mani nepameta sajūta, ka Latvijas lasītāji, acīmredzot, tiek uzskatīti par galīgiem āpšiem, kas dzīvo mucā, jo vai tiešām var ienākt prātā, ka viņi nezinās, kas ir, piemēram, Hemingvejs? Tiešām?
Sāku prātot, ka, cik nu es angliski esmu lasījusi grāmatas, tik praktiski nekad šādi skaidrojumi nav redzēti, līdz ar to vai šīs būtu tādas kā Padomju mantojuma sekas? Jo Latvijā izdotās grāmatās, šķiet, diezgan bieži var redzēt redaktora vai tulkotāja zemsvītas piezīmes. Iespējams, ka agrāk Padomju Savienības laikā tam tiešām bija pamatots iemesls dzelzs priekškara dēļ, taču nu jau vairāk kā 20 gadus tas ir kritis un jādomā, ka cilvēkiem tomēr ir kaut kāds pasaules kultūras zināšanu slānis. Turklāt, kur tad ir robeža? Tad jau vajadzēja arī sākumā paskaidrot, ka Parīze ir Francijas galvaspilsēta.

Nu jā, bet, ja neņem vērā šos kaitinošos sīkumus, citādāk grāmata ir jauka un noteikti daudziem noderēs kā laba dāvana māsām, mammām un draudzenēm Ziemassvētkos.

Attēls ņemts šeit.

About Grāmatu tārps

pavasarazieds@yahoo.co.uk
Šis ieraksts tika publicēts 3 zvaigznes, Latviski ar birkām , , , , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

6 Responses to Pusdienas Parīzē, Elizabete Barda

  1. Sibilla saka:

    Domāju, ka mūsdienās ir ļoti daudz cilvēku, kas nezina, kas ir Hemingvejs. Un viņu paliek aizvien vairāk un vairāk. 🙂
    Tā kā nav jau tik slikti, ja kāds to ir paskaidrojis. Vienmēr jau pastāv opcija nelasīt zemsvītras piezīmes. Taisnība, ka angliskajās grāmatās tādu parasti nav. Bet arī latviskajās tās mūsdienās ir sastopamas reti. Protams, mums ir google, bet ne vienmēr to lasot turu pa rokai. Vārdu sakot, man patīk grāmatas ar labām zemsvītras piezīmēm. Zvaigzne ABC gan šajā ziņā mazliet grēko un tās raksta pavirši (piemēram, atceros to nelaimīgo vēdertīfa nesātājas gēnu Kinga “Kerijā”).

    • Zini kā, man ir diezgan duālas izjūtas par šo tēmu – no vienas puses, jā, tās piezīmes tiešām var nelasīt un droši vien, ka labāk, ja kāds vispār kaut ko paskaidro, lielāka iespēja cilvēkiem uzzināt ko jaunu. No otras puses, ja tiek skaidrotas tik elementāras lietas, tad nepamet sajūta, ka auditorija tiek uztverta kā auni. Un, ja publiku uztver kā aunus, tad viņi par tādiem arī drīz kļūs, jo nav stimula augt, būt labākiem. Ja auditoriju uztver kā izglītotus, attīstītus cilvēkus, ar cieņu, tad viņi tādi arī jūtas. Nu kaut kā tā. Es laikam biju pa nopietno paņēmu:), bet nu pa lielam tā taču ir, ka arīdzan subjektīvā uztvere veido objektu. Ja pret mums izturās kā pret auniem, tad mēs tam drīz arī sākam ticēt.
      Arī pirms googles laikmetā bija enciklopēdijas un es diezgan daudz laika pavadīju meklējot atbildes uz to, ko neesmu zinājusi/sapratusi grāmatās. Tagad tas ir vēl daudz vieglāk izdarāms – telefons pie rokas, google un viss skaidrs.

      • Sibilla saka:

        Aizdomājos, ka krietnu daļu no manas izglītības ir veidojušas šīs zemsvītras piezīmes. Protams, daudz mazākā mērā nekā paši grāmatu teksti. Es patiešām nepiedzimu ar zināšanām par to, kas ir Hemingvejs. Es to kaut kur bērnībā izlasīju un ļoti iespējams, ka tieši kādā zemsvītras piezīmē sešu gadu vecumā, kad sāku ķerties pie saviem pirmajiem ķieģeļiem. 🙂
        Tās piezīmes nenozīmē, ka lasītājs ir domāts esam auns. Varbūt viņš vienkārši vēl ir ļoti jauns un tā apgūst zināšanas.

        • Ja godīgi, es vairs neatceros kā tieši uzlasīju dažādās zināšanu druskas, noteikti, ka daļa nāk arī no zemsvītras piezīmēm. Taču man joprojām šķiet, ka ir jābūt kaut kādai elementārai loģikai, lai novilktu līniju starp to, ko lielākā daļa auditorijas varētu nezināt (un līdz ar to ielikt paskaidrojumu), un plaši zināmiem faktiem/personībām, par kuriem neko papildus skaidrot nevajag. Jo šajā gadījumā bija tāda sajūta, ka paskaidrojumi ir par pilnīgi visiem īpašvārdiem, savukārt receptēs vairākas reizes figurēja kaut kāda sastāvdaļa (tagad vairs neatceros kā sauca), par kuru es tiešām nekad nebiju dzirdējusi, taču tai paskaidrojuma, protams, nebija 😀

  2. burtniica saka:

    Tici man, ir tādi cilvēki. Ir arī tādi, kuri nezin Dostojevski, Tolstoju, Igo nu tā reāli vispār par klasisko literatūru un populāriem rakstniekiem- pilnīgi neko. Vienīgā problēma tā, ka parasti cilvēki, kuri pat nav dzirdējuši šos vārdus, grāmatas nelasa.

    • Ehh, nu jā, jā, zinu, ka ir tādi cilvēki, tikai tur jau tā lieta, tieši kā tu saki – visticamāk jau, ka viņi vispār grāmatas nelasa. Turklāt šeit tiešām bija skaidrotas pilnīgi elementāras lietas, un kaut kur taču ir robeža, ko paskaidrot un, ko, nē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s