Northanger Abbey; Val McDermid

Džeina Ostina ieņem stabilu vietu britu slavenāko rakstnieku vidū, pazīstama ar savu aso prātu, meistarīgo valodas pielietojumu un precīzo valdošo sabiedrības tikumu un likumu attēlojumu. Visi seši viņas sarakstītie romāni ir ieguvuši pasaules slavu, tulkoti neskaitāmās valodās un regulāri piedzīvo jaunas ekranizācijas gan TV, gan kino formātā.

Tādēļ droši vien nav brīnums, ka pirms vairāk kā gada tika izziņota jauna iniciatīva – The Austen Project, kura ietvaros seši slavenie Ostinas romāni tiks “sapāroti” ar sešiem slaveniem mūsdienu rakstniekiem, lai iegūtu jaunu, modernu veidolu.
2013.gada oktobrī tika izdots Džoannas Trollopas “Sense and Sensibility” (kurš man stāv plauktā, bet kaut kā vēl neesmu sākusi lasīt…) un šī gada pavasarī iznāca otrais darbs šajā projektā – slavenās skotu kriminālžanra pārstāves Val McDermid versija par Nortangeras abatiju.
Rudenī gaidāms “Pride & Prejudice” jaunā veidolā, kura autore būs amerikāniete Curtis Sittenfeld, bet vēlāk “Emmu” mūsdienīgā versijā pārrakstīs arī latviešu lasītājiem ļoti labi zināmais Aleksandrs Makkols Smits.

“Nortangeras abatija” esot vismazāk lasītais Ostinas darbs, salīdzinājumā ar slaveno “Emmu” vai ārkārtīgi populāro mistera Dārsija un Elizabetes Benetas mīlasstāstu “Lepnumā un aizspriedumos”. “Nortangeras abatija” ir sarakstīta kā viegla parodija par tā laika meiteņu aizraušanos ar gotiskajiem šausmu romāniem. Galvenā varone ir naiva un sirsnīga mācītāja meita Ketrina Morlanda, kura, pateicoties turīgiem vecāku draugiem, dažas nedēļas var apgrozīties sabiedrības krējuma vidū Bātā, kur iepazīstas ar savu romantisko interešu objektu Henriju Tilniju.
Manuprāt, “Nortangeras abatija” savā ziņā ir jauniešu literatūras pārstāve, ko mūsdienās moderni dēvēt par “young adult“. Lielākā atšķirība no mūsdienu “young adult” grāmatām ir ārkārtīgi bagātā valoda un autores gudrā ironija, kas caurstrāvo visu romānu.

Uzdevums mūsdienīgot pasaulslavenu literāro darbu, protams, nav vienkāršs, un, jādomā, ikviens no rakstniekiem, kas piedalās šajā projektā ir mocījies ar šaubām un pārdomām par to vai tas maz ir iespējams (un vai tas ir vajadzīgs?).
Par Trollopas “Prāts un jūtīgums” versiju bija ļoti labas atsauksmes, taču par “Nortangeras abatiju” jau publikas reakcija ir duālāka. Grāmatas eksemplāram, kurš ir man, uz vāka ir slavinošs ieteikums no pašas Dž.K.Roulingas (tas pats izdevums, kas šī raksta attēlā), tomēr, kad, pēc romāna izlasīšanas, intereses pēc pameklēju internetā, ko tad saka ne tikai blogeri, bet arī vairāk vai mazāk profesionāli kritiķi, izrādās, ka tomēr atsauksmes nav nemaz tik slavinošas. Nav arī sliktas, jo lielais vairums atzīst, ka darbs ir ļoti profesionāli pārcelts mūsdienu vidē, tomēr pietrūkst zināma jaunrades motīva. Principā tas diezgan precīzi sasaucas arī ar manām pārdomām par šo grāmatu.

Autore ir tiešām veiksmīgi pārcēlusi visu darbību uz mūsdienām, kur jaunieši lielu daļu laika pavada iegrimuši savā telefonā, sabiedriskā dzīve daļēji notiek Feisbukā, informāciju par jauniem paziņām var iegūglēt un gotiskos šausmu romānus ir nomainījušas grāmatas par vampīriem.
Mācītāja meita Ketrina ir kļuvusi par Ketu un vecāku draugi piedāvā viņai iespēju apgrozīties interesantā sabiedrībā, nevis apmeklējot sezonas pasākumus Bātā, bet dodoties uz Edinburgas festivālu, kas, protams, ir daudz loģiskāka norises vieta 21.gadsimta varoņiem. Tomēr viss pārējais ir lielā mērā tas pats – Keta iepazīstas ar Torpu ģimeni, iemīlas topošajā juristā Henrijā Tilnijā un vēlāk, sadraudzējoties ar Henrija māsu Eleonoru, tiek uzaicināta pavadīt laiku noslēpumainajā Nortangeras abatijā.

Mani izbrīnīja cik ļoti Makdermida ir pieturējusies pie Ostinas sižeta, principā visas ainas ir tieši tās pašas, tikai pielāgotas mūsdienu videi. No vienas puses tas ir interesanti, redzot, cik autentiski oriģinālais stāsts iederas modernajā pasaulē, ja tiek pamainītas dažas detaļas, tomēr, no otras puses, man mazliet pietrūka kādas jaunrades dzirksts, kas padarītu šo romānu par patstāvīgi esošu vienību, nevis klasiskā darba mūsdienu kopiju.

Kopumā, protams, lasīt bija interesanti, jo grāmata ir uzrakstīta labā valodā un Makdermida noteikti nav nekādā mērā pasliktinājusi “Nortangeras abatijas” kvalitāti. Es varbūt neesmu gluži īstā mērķauditorija, jo šis romāns nu tiešām ir kārtīgs jauniešu literatūras pārstāvis, kur stāsts ir par pieaugšanu, draudzību un pirmo mīlestību.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.