10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

Šo akciju, kas ceļo pa grāmatu blogiem, ir aizsākusi Spīgana, kurai par to liels paldies, un man tālāk uzaicinājumu nodeva Sibilla un Tējtasīte, kurām abām, protams, arī mīļš paldies un virtuāls košu asteru pušķis.

Noteikumi ir pavisam vienkārši: “katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu”, taču tajā pat laikā arī sarežģīti, jo, lai arī man uzreiz bija skaidrs par kādām 3 grāmatām, kas būtu šajā sarakstā, par pārējām es svārstījos un pārdomāju vairākas reizes.

Lielākoties, lai grāmata atstātu nozīmīgu iespaidu uz lasītāju, tai ir jānonāk pie tā īstajā vietā un laikā. Protams, ar to arī vienmēr nebūs līdzēts, tomēr ir vairākas grāmatas, kuras man ir paveicies lasīt, acīmredzot, īstajā vecumā, lai tās uz mani atstātu neizdzēšamu iespaidu, taču es labi apzinos, ka, ja sāktu lasīt Selindžeru tagad, nez vai iekļautu to savā desmitniekā (vai vispār izlasītu līdz galam).
Tajā pašā laikā ir arī grāmatas par kurām es vienkārši esmu priecīga, ka esmu tās kādā savas dzīves posmā izlasījusi un tās vairāk vai mazāk ir dominējušas kādu brīdi manā prātā. Vēlāk jau daudz kas ir aizmirsies, tomēr nospiedums palicis. Un tieši šie nospiedumi arī ir tie, kuri kopumā ir izveidojuši mani par tādu cilvēku, kāds esmu patlaban. Protams, ir vēl visi iespējamie apstākļi un notikumi dzīvē, taču tieši šo nospiedumu kolekcija manā prātā, bieži vien ir ietekmējusi kādus lēmumus es pieņemu izšķirošā situācijā, līdz ar to spēlējusi pietiekami nozīmīgu lomu manā dzīvē.

Es vispār neesmu no “pārlasītājiem” un neciešu skatīties jau redzētas filmas, lasīt reiz lasītas grāmatas utt., taču, protams, ir izņēmumi. No grāmatām ir divas, kuras savā laikā esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes un vēl viena, kurā joprojām mēdzu ik pa laikam ieskatīties. Tās tad arī uzreiz tika ieskaitītas šajā sarakstā. Vēl es nedaudz palauzīju galvu un mēģināju atcerēties, kuras grāmatas vispār man nāk prātā, ja ļauj apziņai skriet brīvi. Izrādījās, ka tad diezgan ātri aizpildījās atlikušās septiņas vietas.

1. Margareta Mičela “Vējiem līdzi”

Nez vai tagad kāda desmitgadīga meitenīte būtu ar mieru slēpties istabā prom no visiem, lasot šo ķieģeli par Amerikas pilsoņu karu, vergiem, plantācijām un nesaprotamu galveno varoni, lai tikai varētu turpināt lasīt un nebūtu jāiet ārā kaut ko darīt (vai “vismaz izej ārā paspēlēties”).
Padomju laikos tas bija liels notikums, ka šī grāmata iznāca latviski un vispār jau nebija ne Harija Potera, ne Grega dienasgrāmatu, līdz ar to lasīt gribošiem bērniem ātri vien nācās ķerties pie pieaugušo grāmatām un visa garā klasikas plauktiņa.
“Vējiem līdzi” mani aizrāva un ierāva sevī tik ļoti, ka es burtiski šajā grāmatā dzīvoju, to pārlasīju vairākas reizes un brīžiem bija sajūta, ka varu lapaspusēm citēt no galvas. Es joprojām neesmu pārliecināta, ko īsti es no šīs grāmatas uztvēru un sapratu, taču kaut kas tajā aizķēra mani līdz kaulam un ilgi nelaida vaļā. Spilgtie, pretrunīgie tēli, plašais notikumu apmērs, tas viss kopā radīja veselu atsevišķu realitāti manā domu pasaulē.
Stāsta, ka padomju tulkojumā šis tas esot zudis cenzūras dēļ, tad nu manos plānos ir kaut kad pārlasīt oriģinālu. Redzēs, kādas būs manas pārdomas pēc tam, bet šobrīd man pat nav bail no pārlasīšanas, jo šķiet, ka šī ir grāmata, kas spēj uzrunāt lasītājus dažādās vecuma grupās.

2. Anna Brigadere “Dievs.Daba.Darbs”

Triloģijā ietilpst arī “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā”, turklāt man šīs pēdējās triloģijas daļas patika labāk, nekā pati pirmā, kur Annele vēl lielākoties tik apjūsmo dabu. Man kaut kā sanāca katru triloģijas daļu lasīt vairāk vai mazāk attiecīgā vecumā, līdz ar to, diezgan daudz kas no Anneles pārdomām rezonēja ar mani, taču, protams, sadzīviskie apstākļi bija krietni atšķirīgi, kas lasīšanu padarīja vēl interesantāku.

3. Nikolajs Kūns “Zelta aunāda – Sengrieķu mīti un varoņteikas”

Es pat nezinu, kas tieši bija par iemeslu, kāpēc mani tik ļoti šī grāmata ieinteresēja, kad nonāca manās rokās kā “obligātās literatūras” sastāvdaļa (man šķiet kādā 5.vai 6.klasē, kad skolā sākām mācīties vēsturi), taču es to mēdzu lasīt un pārlasīt vēl vairākus gadus. Tas, kas mani tagad visvairāk šokē ir tas, ka tik maz, ko atceros. Pusaudžu gados varēju kaut vai nakts vidū pamodināta noskaitīt visus grieķu dievus un pusdievus, un raksturot to galvenās īpašības vai vienā teikumā pateikt, ar ko tad viņi ir slaveni. Tagad, protams, Zevu un Hēru es varu nosaukt, kā arī Artemīdu, Apollonu un Afrodīti, taču, kur palikuši visi pārējie, kas manā prātā šķita iekalti kā akmenī?

4. Ē.M. Remarks “Trīs draugi”

Nez vai kāds padomju pusaugu grāmatu tārps pamanījās izsprukt neizlasot neko no Remarka. Vēlāk gan citi viņa darbi man patika labāk, tomēr apmēram 11 gadu vecumā tieši “Trīs draugi” bija pirmā grāmata pēc kuras manī pirmo reizi parādījās neizsakāmās skumjas par dzīves bezjēdzību un laikam tieši šī grāmata iezīmēja pāreju no bērnības uz pusaudža gadiem.

5. Airisa Mērdoka “Zem tīkla”

Man šķiet padomju laikā šī bija vienīgā Mērdokas latviski tulkotā grāmata, vai nu vismaz tā bija vispopulārākā, jo sarkano muguriņu redzēju daudzu ģimenes draugu un radu grāmatu plauktos. Grāmata, kas manī pirmo reizi pusaudža gados uzurdīja interesi par kaut ko dziļāku, ne tikai sižeta izpratni. Es, protams, nepretendēju uz intelektuāļa statusu, taču tieši šī grāmata mani mudināja sākt domāt un rakt dziļāk.

6. Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Lūk, šī ir grāmata, kas, manuprāt, ir lasāma tikai vienā vecumā. Trāpīsies agrāk vai vēlāk un šķitīs mērens murgs, taču apmēram 17 gados, šī man trāpīja uz īstās stīgas. Tik meistarīgi atainot jaunības maksimālisma aizrautību un pretrunas kā to ir spējis Selindžers, šķiet padodas retajam. Vēl viena robežšķirtnes grāmata – kad no pusaudža kļūst par jaunieti.

7. Osips Mandelštams & Marina Cvetajeva – Dzeja (krieviski)

Krievu literatūrai vispār ir īpaša vieta manā sirdī, taču krievu dzeja ir tā, kas man palīdzēja izturēt jaunības “vētras un dziņas”. Arīdzan Ahmatova, Ļermontovs, Jeseņins un Turgeņevs runāja ar mani tā, kā nekad nav uzrunājis neviens latviešu dzejnieks.

8. Aleksandrs Puškins “Jevgēņijs Oņegins” (krieviski)

Uz tās pašas krievu literatūras nots – šī ir grāmata, kurā es vēl joprojām mēdzu ieskatīties un palasīt pa lappusei. Dīvainā kārtā, joprojām pamanos atklāt kaut ko jaunu. Dziļums, daudzslāņainība, izcilā valoda. Grūti ko piebilst. Manā gadījumā šī laikam ir grāmata, ko ņemtu līdzi uz vientuļu salu, ja būtu jāizvēlas tikai viens darbs.
Arī opera ir izcila un JRT “Oņegins. Komentāri” ir “must see”. Par Dailes teātra versiju man nekā pieklājīga nav, ko teikt.

9. Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

Jā, lielākoties parasti kā antiutopiju meistardarbs tiek minēta Orvela “1984”, kuru arī, protams, ikvienam būtu jāizlasa, taču Hakslijs ar savu apbrīnojamo gaišredzību būtu jāietver katras skolas obligātajā literatūrā, it sevišķi tagad, kad vēsture, šķiet, grib mest loku atpakaļ uz 20.gadsimta sākumu. Turklāt runa nav tikai par klajiem totalitārisma režīmiem, bet arī par to, kas notiek ar cilvēka gara brīvību pārspīlētā demokrātijas režīma izpratnē.

10. Francs Kafka “Process”

Man jāsaka paldies savas augstskolas obligātās literatūras sarakstam, pateicoties, kuram, es piespiedu sevi izlasīt kaut ko no Kafkas. “Process” sākumā šķiet nesaprotams un varbūt pat nepieņemams vārdu virknējums, taču pamazām tas sevī ievelk un vairs nav izdzēšams no lasītāja atmiņas. Lai vai cik daudz šis slavenais darbs būtu analizēts un izteiktas versijas par to, ko tad patiesībā autors ir domājis, tas jau man sen aizmirsies, taču es diemžēl pārāk bieži sevi esmu pieķērusi pie domas, ka savā pieaugušajā dzīvē reizēm jūtos kā šī Kafkas darba galvenais varonis. Tiesa dažreiz es arī jūtos kā Alise Brīnumzemē.

Protams, šajā sarakstā droši vien vajadzēja iespraukties arī Londonam un Darelam, kā arī Muntem, Dostojevskim un Tolstojam, kur nu vēl Sagāna, māsas Brontē, Dikenss un varenie zviedri: Lāgerlēva un Mūbergs. Taču 10 vietas ir 10 vietas, un ar to arī nāksies šoreiz aprobežoties.

Šķiet, ka lielākā daļa blogu jau ir pamanījušies pastāstīt par savām 10 nozīmīgajām grāmatām, taču es ļoti labprāt vēl gribētu arī dzirdēt, ko saka IneseMaria no Grāmatzīmēm, burtnīca un Signis.

Attēls ņemts šeit.