Amerikāņu rakstniece Rainbow Rowell ir slavena ar savām jauniešu auditorijai domātajām grāmatām (young adult). Jo īpaši cildinošas atsauksmes ir redzētas par “Eleanor & Park“. To slavēja pat tādi cilvēki, kuri parasti young adult nelasot. Tomēr es vairākas reizes jau esmu pārliecinājusies, ka šī žanra literatūra mani diez ko neuzrunā, toties, kad palasīju autores pieaugušo auditorijai domātās grāmatas anotāciju, šķita, ka šī nu gan varētu būt īstā grāmata garajiem tumšā gadalaika vakariem.
Es pat īsti nezinu, ko teikt. It kā man patika. Katrā ziņā es nevarēju nolikt grāmatu malā, līdz nebiju izlasījusi līdz galam, kas nozīmēja, ka lasīšana beidzās četros no rīta. Ņemot vērā, manu pastāvīgo miega badu, tas tā kā liecina, ka grāmata ir pat ļoti aizraujoša. Tomēr grāmata ir dīvaina. Nevaru es atrast citu vārdu – dīvaina. Sevī ievelkoša, labi uzrakstīta, tomēr dīvaina.
Stāsts ir par Džordžiju un viņas laulību ar Nīlu. Viņiem ir divas mazas meitiņas un, kamēr Nīls rūpējas par ģimeni un mājām, tikmēr Džordžija strādā par scenāristi kādam televīzijas seriālam. Tuvojas Ziemassvētki un jau sen ir norunāts, ka visa ģimene dosies pie Nīla vecākiem uz Omahu. Tomēr pēkšņi Džordžijai darbā parādās iespēja pierādīt sevi. Iespēja, kāda visticamāk vairāk nebūs. Iespēja, kuru viņa tik sen jau ir gaidījusi. Taču viņai ir jāpaliek Losandželosā un jāstrādā pie jauna scenārija visu Ziemassvētku nedēļu. Džordžija cer, ka Nīls arī šoreiz sapratīs, cik darbs viņai ir svarīgs, tomēr Nīls paņem meitas un aizbrauc prom pie vecākiem. Turklāt viņš neatbild uz mobilā telefona zvaniem. Taču Džordžija atklāj, ka viņš atbild uz “parastā” jeb fiksētās līnijas telefona zvaniem (no šejienes arī romāna nosaukums). Tomēr Nīls, kurš atbild, nav tas pats Nīls, kuru viņa satika pirms dažām dienām. Tas ir Nīls pirms daudziem gadiem, kad viņi vēl bija jauni, nesen kā iemīlējušies studenti. Tā nu Džordžija ik vakaru runā pa telefonu ar Nīlu no pagātnes un pamazām lasītājam atklājas viņu attiecību pirmssākumi.
Džordžijai šķiet, ka viņai ir dota vēl viena iespēja uzlabot abu attiecības, taču varbūt visiem būtu labāk, ja viņi nebūtu palikuši kopā – lūk, tā ir dilemma, kas šeit parādās.
Abu attiecības ir aprakstītas ļoti talantīgi, tik trausli, tik jūtīgi. Gan tas, cik ļoti viņi ir bijuši viens otram vajadzīgi jaunībā, kad šķiet, ka šis ir vienīgais cilvēks, kurš tevi pilnībā saprot. Gan tas, cik viegli ir aizmirst trauslo sākumu un pieņemt otru kā pašsaprotamu, kad dzīvē ienāk bērni, karjera un sadzīves rūpes. Gan tas, cik duālas ir Džordžijas izjūtas attiecībā pret darbu – tas viņai tik ļoti patīk, tomēr konstantā vainas izjūta par ģimenes atstāšanu novārtā neliek mierā un neļauj pilnībā izbaudīt nevienu no šīm abām dzīves pusēm.
Kā jau minēju, es nevarēju atrauties, kamēr nebiju tikusi līdz beigām. Kad otrā rītā līdzcilvēkiem mēģināju pastāstīt, kāpēc tieši es atkal esmu neizgulējusies un par ko bija grāmata, tas skanēja, mazākais, dīvaini. Grāmata man izsauca līdzpārdzīvojumu, taču pēcgarša palika nedaudz pliekana. Taču varbūt tas vienkārši ir saistīts ar miega trūkumu organismā.
Vērtējums: 3 no 5 zvaigznēm.
Attēls ņemts šeit.
Grāmatu tārps 