The Goldfinch; Donna Tartt

goldfinchŠī ir viena no grāmatām, kura pagājušogad pavīdēja daudz un dažādos “must read” sarakstos, un nav jau nekāds brīnums, jo šis romāns ir 2014.gada Pulicera prēmijas laureāts.

Pēc brīnišķīgās “The Secret History” es ar nelielām bažām ķēros klāt nākamajai autores grāmatai. Pārāk lielas ekspektācijas parasti beidzas ar vilšanos. Nu, teiksim tā – vilšanās tā, par laimi, nebija, tomēr vienā upē divreiz neiekāpt, tāpēc tādā sajūsmā kā par iepriekšējo viņas grāmatu es ne tuvu neesmu.

Romāns ir sarakstīts pirmajā personā un galvenais varonis ir Teodors Dekers. Sākotnēji viņš ir parasts 13 gadus vecs pusaudzis, kurš dzīvo Ņujorkā kopā ar savu brīnišķīgo māti. Tēvs viņus ir pametis, tomēr Teo ar mammu abi par šo faktu ir diezgan apmierināti, jo tagad, lai arī finansiāli grūtāk, viņiem ir daudz mierīgāka un harmoniskāka dzīve. Taču harmonija nevelkas ilgi – dienā, kad Teo ar māti apmeklē Metropolitēna māksas muzeju, tur nogrand teroristu sarīkots sprādziens un lielākais vairums ļaužu, ieskaitot Teo māti, iet bojā. Pēc sprādziena nekas vairs nav kā agrāk, turklāt, nosacīti nejauši, Teo ir kļuvis par viņa mātes mīļākā mākslas darba “The Goldfinch” nelikumīgo īpašnieku.

Šis ir stāsts par pieaugšanu. Par to kā pusaudzis saprot, ka tagad viņš ir viens pats pret visu pasauli. Par to, kāda ir dzīve kā bārenim. Kāda ir dzīve, kad tev it kā ir tēvs, taču tajā pašā laikā neviens par tevi neliekas ne zinis. Par draugiem, kuri it kā ir īsti, taču līdz galam tomēr nav.

Lai arī grāmata ir ļoti gara, man lasīt bija interesanti un nevienā brīdi nešķita, ka jāmet malā. Lielākais nopelns tur ir autores stāstnieces talantam, jo sižets brīžiem šķiet velkas kā gliemezis, tomēr valoda ir tik saistoša, ka neļauj atrauties.
Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka grāmata tomēr ir pārāk stiepta. Tas ir trausls līdzsvars, ko autorei šoreiz nav izdevies līdz galam noturēt – moralizēšanas un filozofēšanas ir krietni par daudz. Grāmatas ritms ir saraustīts, brīžiem tā iegrimst nejēdzīgās detaļās, brīžiem notikumiem pārskrien pāri nedaudz par strauju.
Iepriekšējā viņas darbā šo līdzsvaru bija izdevies noturēt, taču, ne šajā. Iespējams, ka pie vainas ir arī redaktora darbs, varbūt tagad, kad viņa jau ir viena bestsellera autore, redaktoram bija daudz grūtāk viņai iebilst.

Par grāmatas varoņiem. Dīvainā kārtā visneizteiksmīgākais man šķita tieši pats Teo. Taču citi bija varen spoži, jo īpaši Teo draugs Boriss. Ja man parasti ir kaut kādas aptuvenas idejas kā viens vai otrs grāmatas varonis varētu izskatīties, tad šajā gadījumā es viņu redzu pilnīgi kā konkrētu dzīvu cilvēku.

Grāmata, protams, ir laba. Taču diemžēl ne izcila. Pārbagāta ar atsaucēm uz pasaules kultūras mantojumu, ar spilgtiem tēliem un talantīgu stāstījumu, tā ir lasītāja prātu un sirdi uzrunājoša pieredze.

Vērtējums: 4 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

Advertisements

About Grāmatu tārps

pavasarazieds@yahoo.co.uk
Šis ieraksts tika publicēts 4 zvaigznes, Angliski ar birkām , , , , , , , , , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s