Upstairs at the White House; J.B.West, Mary Lynn Kotz

upstairs at the white houseDažreiz es pati sevi pamanos izbrīnīt ar lasāmvielas izvēli – ne nu mani īpaši interesē Amerikas mūsdienu vēsture (piezīme – pēc šīs grāmatas izlasīšanas, sāka interesēt), ne arī es esmu biogrāfiju fane.
Taču kaut kādu mistisku apsvērumu pēc es, ieraugot šo grāmatu Amazon veikalā ar pamatīgu atlaidi, piespiedu maģisko podziņu “viena klikšķa pirkums” un jau pēc dažām minūtēm manā mazajā lillā draudziņā (jā, tā es saucu savu Kindle…) grāmata bija klāt. Vēl jo vairāk, es pamanījos sev par vēl lielāku izbrīnu, grāmatu, nevis marinēt Kindlā, kopā ar vairākiem desmitiem citu, bet arī uzreiz izlasīt.

Šie ir Baltā nama pārvaldnieka (ja godīgi, es nezinu kā pareizi tulkot “chief usher“, taču tas noteikti nav galvenais šveicars, kā es, pirms sāku lasīt, padomāju) J.B.Vesta memuāri par viņa karjeras gadiem Baltajā namā. Pašā grāmatā arī ir pieminēts kā šis amata nosaukums ir radies un kā, laika gaitā, to ir mēģinājuši mainīt, taču tā arī nevienam tas nav izdevies.
Baltā nama pārvaldnieka pakļautībā tajā laikā strādāja vairāk kā 100 darbinieku (tagad droši vien ir krietni vairāk) un viņa atbildība bija ne tikai nodrošināt visu administratīvo funkciju nevainojamu darbību, bet arī organizēt pasākumus, kas notika Baltajā namā, izstrādāt un kontrolēt Baltā nama budžetu, rūpēties par viesiem, kuri ciemojas pie valsts galvenā pāra, organizēt un uzraudzīt jebkādus būvniecības darbus Baltā nama ēkā un tai piederošajā teritorijā utt. Ārkārtīgi sarežģīts un nervu šūnas dedzinošs darbs. Taču arīdzan ļoti interesants un aizraujošs.

Vests sāka strādāt kā Baltā nama pārvaldnieka palīgs 1941.gadā un, kad viņa priekšnieks devās pensijā, tika paaugstināts amatā par pārvaldnieku 1957.gadā, līdz pats pensionējās 1969.gadā. Baltā nama pārvaldnieks strādā ciešā sadarbībā ar valsts pirmo lēdiju, tāpēc arī nosaukumā ir minēta “mana dzīve ar pirmajām lēdijām”.

Grāmata sākas ar F.D.Rūzvelta prezidentūru un beidzas, kad nesen pie varas ir nācis Niksons. 6 prezidenti un viņu dzīves biedres, katrs tik atšķirīgs un nesalīdzināms ar iepriekšējo.
Prezidenta pilnvaru laikā Baltais nams kļūst par mājām ne tikai viņam, bet arī visai ģimenei. Bērni uzaug, ģimene piedzīvo gan priekus, gan bēdas. Tajā pašā laikā Baltajā namā viesojas ne tikai pirmās ģimenes tuvi draugi, bet arī prominences no visas pasaules (diezgan interesanti bija palasīt par Vinstona Čērčila vizītēm:)), tiek risināti politiskie konflikti, pieņemti ietekmīgi lēmumi.

Nav brīnums, ka 1973.gadā, kad šī grāmata pirmo reizi tika publicēta, tā ilgu laiku noturējās The New York Times bestselleru saraksta augšgalā, jo tas ir aizraujošs un intriģējošs stāsts par Baltā nama aizkulisēm, tajā pašā laikā bez “dzeltenas” pieskaņas. Vests ar patiesu cieņu un pietāti izturas pret katru no Baltā nama iemītniekiem un, lai arī grāmatā ir aprakstītas dažas visnotaļ anekdotiskas situācijas, tā nevienu brīdi nerada sajūtu, ka lasītājs okšķerētos galveno varoņu netīrās veļas atvilktnē.

Tas, cik aizraujoši stāstā ir savijušās privātās dzīves nianses ar starptautisko politisko kontekstu, rada vēlmi meklēt vēl ko līdzīgu plašajā “non fiction” grāmatu klāstā.

Vērtējums: 4 no 5 zvaigznēm.
Attēls ņemts šeit.

Publicēts iekš 4 zvaigznes, Angliski | Birkas , , , , , , , , , | 5 komentāri

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

Šo akciju, kas ceļo pa grāmatu blogiem, ir aizsākusi Spīgana, kurai par to liels paldies, un man tālāk uzaicinājumu nodeva Sibilla un Tējtasīte, kurām abām, protams, arī mīļš paldies un virtuāls košu asteru pušķis.

astersNoteikumi ir pavisam vienkārši: “katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu”, taču tajā pat laikā arī sarežģīti, jo, lai arī man uzreiz bija skaidrs par kādām 3 grāmatām, kas būtu šajā sarakstā, par pārējām es svārstījos un pārdomāju vairākas reizes.

Lielākoties, lai grāmata atstātu nozīmīgu iespaidu uz lasītāju, tai ir jānonāk pie tā īstajā vietā un laikā. Protams, ar to arī vienmēr nebūs līdzēts, tomēr ir vairākas grāmatas, kuras man ir paveicies lasīt, acīmredzot, īstajā vecumā, lai tās uz mani atstātu neizdzēšamu iespaidu, taču es labi apzinos, ka, ja sāktu lasīt Selindžeru tagad, nez vai iekļautu to savā desmitniekā (vai vispār izlasītu līdz galam).
Tajā pašā laikā ir arī grāmatas par kurām es vienkārši esmu priecīga, ka esmu tās kādā savas dzīves posmā izlasījusi un tās vairāk vai mazāk ir dominējušas kādu brīdi manā prātā. Vēlāk jau daudz kas ir aizmirsies, tomēr nospiedums palicis. Un tieši šie nospiedumi arī ir tie, kuri kopumā ir izveidojuši mani par tādu cilvēku, kāds esmu patlaban. Protams, ir vēl visi iespējamie apstākļi un notikumi dzīvē, taču tieši šo nospiedumu kolekcija manā prātā, bieži vien ir ietekmējusi kādus lēmumus es pieņemu izšķirošā situācijā, līdz ar to spēlējusi pietiekami nozīmīgu lomu manā dzīvē.

Es vispār neesmu no “pārlasītājiem” un neciešu skatīties jau redzētas filmas, lasīt reiz lasītas grāmatas utt., taču, protams, ir izņēmumi. No grāmatām ir divas, kuras savā laikā esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes un vēl viena, kurā joprojām mēdzu ik pa laikam ieskatīties. Tās tad arī uzreiz tika ieskaitītas šajā sarakstā. Vēl es nedaudz palauzīju galvu un mēģināju atcerēties, kuras grāmatas vispār man nāk prātā, ja ļauj apziņai skriet brīvi. Izrādījās, ka tad diezgan ātri aizpildījās atlikušās septiņas vietas.

1. Margareta Mičela “Vējiem līdzi”

Nez vai tagad kāda desmitgadīga meitenīte būtu ar mieru slēpties istabā prom no visiem, lasot šo ķieģeli par Amerikas pilsoņu karu, vergiem, plantācijām un nesaprotamu galveno varoni, lai tikai varētu turpināt lasīt un nebūtu jāiet ārā kaut ko darīt (vai “vismaz izej ārā paspēlēties”).
Padomju laikos tas bija liels notikums, ka šī grāmata iznāca latviski un vispār jau nebija ne Harija Potera, ne Grega dienasgrāmatu, līdz ar to lasīt gribošiem bērniem ātri vien nācās ķerties pie pieaugušo grāmatām un visa garā klasikas plauktiņa.
“Vējiem līdzi” mani aizrāva un ierāva sevī tik ļoti, ka es burtiski šajā grāmatā dzīvoju, to pārlasīju vairākas reizes un brīžiem bija sajūta, ka varu lapaspusēm citēt no galvas. Es joprojām neesmu pārliecināta, ko īsti es no šīs grāmatas uztvēru un sapratu, taču kaut kas tajā aizķēra mani līdz kaulam un ilgi nelaida vaļā. Spilgtie, pretrunīgie tēli, plašais notikumu apmērs, tas viss kopā radīja veselu atsevišķu realitāti manā domu pasaulē.
Stāsta, ka padomju tulkojumā šis tas esot zudis cenzūras dēļ, tad nu manos plānos ir kaut kad pārlasīt oriģinālu. Redzēs, kādas būs manas pārdomas pēc tam, bet šobrīd man pat nav bail no pārlasīšanas, jo šķiet, ka šī ir grāmata, kas spēj uzrunāt lasītājus dažādās vecuma grupās.

2. Anna Brigadere “Dievs.Daba.Darbs”

Triloģijā ietilpst arī “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā”, turklāt man šīs pēdējās triloģijas daļas patika labāk, nekā pati pirmā, kur Annele vēl lielākoties tik apjūsmo dabu. Man kaut kā sanāca katru triloģijas daļu lasīt vairāk vai mazāk attiecīgā vecumā, līdz ar to, diezgan daudz kas no Anneles pārdomām rezonēja ar mani, taču, protams, sadzīviskie apstākļi bija krietni atšķirīgi, kas lasīšanu padarīja vēl interesantāku.

3. Nikolajs Kūns “Zelta aunāda – Sengrieķu mīti un varoņteikas”

Es pat nezinu, kas tieši bija par iemeslu, kāpēc mani tik ļoti šī grāmata ieinteresēja, kad nonāca manās rokās kā “obligātās literatūras” sastāvdaļa (man šķiet kādā 5.vai 6.klasē, kad skolā sākām mācīties vēsturi), taču es to mēdzu lasīt un pārlasīt vēl vairākus gadus. Tas, kas mani tagad visvairāk šokē ir tas, ka tik maz, ko atceros. Pusaudžu gados varēju kaut vai nakts vidū pamodināta noskaitīt visus grieķu dievus un pusdievus, un raksturot to galvenās īpašības vai vienā teikumā pateikt, ar ko tad viņi ir slaveni. Tagad, protams, Zevu un Hēru es varu nosaukt, kā arī Artemīdu, Apollonu un Afrodīti, taču, kur palikuši visi pārējie, kas manā prātā šķita iekalti kā akmenī?

4. Ē.M. Remarks “Trīs draugi”

Nez vai kāds padomju pusaugu grāmatu tārps pamanījās izsprukt neizlasot neko no Remarka. Vēlāk gan citi viņa darbi man patika labāk, tomēr apmēram 11 gadu vecumā tieši “Trīs draugi” bija pirmā grāmata pēc kuras manī pirmo reizi parādījās neizsakāmās skumjas par dzīves bezjēdzību un laikam tieši šī grāmata iezīmēja pāreju no bērnības uz pusaudža gadiem.

5. Airisa Mērdoka “Zem tīkla”

Man šķiet padomju laikā šī bija vienīgā Mērdokas latviski tulkotā grāmata, vai nu vismaz tā bija vispopulārākā, jo sarkano muguriņu redzēju daudzu ģimenes draugu un radu grāmatu plauktos. Grāmata, kas manī pirmo reizi pusaudža gados uzurdīja interesi par kaut ko dziļāku, ne tikai sižeta izpratni. Es, protams, nepretendēju uz intelektuāļa statusu, taču tieši šī grāmata mani mudināja sākt domāt un rakt dziļāk.

6. Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Lūk, šī ir grāmata, kas, manuprāt, ir lasāma tikai vienā vecumā. Trāpīsies agrāk vai vēlāk un šķitīs mērens murgs, taču apmēram 17 gados, šī man trāpīja uz īstās stīgas. Tik meistarīgi atainot jaunības maksimālisma aizrautību un pretrunas kā to ir spējis Selindžers, šķiet padodas retajam. Vēl viena robežšķirtnes grāmata – kad no pusaudža kļūst par jaunieti.

7. Osips Mandelštams & Marina Cvetajeva – Dzeja (krieviski)

Krievu literatūrai vispār ir īpaša vieta manā sirdī, taču krievu dzeja ir tā, kas man palīdzēja izturēt jaunības “vētras un dziņas”. Arīdzan Ahmatova, Ļermontovs, Jeseņins un Turgeņevs runāja ar mani tā, kā nekad nav uzrunājis neviens latviešu dzejnieks.

8. Aleksandrs Puškins “Jevgēņijs Oņegins” (krieviski)

Uz tās pašas krievu literatūras nots – šī ir grāmata, kurā es vēl joprojām mēdzu ieskatīties un palasīt pa lappusei. Dīvainā kārtā, joprojām pamanos atklāt kaut ko jaunu. Dziļums, daudzslāņainība, izcilā valoda. Grūti ko piebilst. Manā gadījumā šī laikam ir grāmata, ko ņemtu līdzi uz vientuļu salu, ja būtu jāizvēlas tikai viens darbs.
Arī opera ir izcila un JRT “Oņegins. Komentāri” ir “must see”. Par Dailes teātra versiju man nekā pieklājīga nav, ko teikt.

9. Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

Jā, lielākoties parasti kā antiutopiju meistardarbs tiek minēta Orvela “1984”, kuru arī, protams, ikvienam būtu jāizlasa, taču Hakslijs ar savu apbrīnojamo gaišredzību būtu jāietver katras skolas obligātajā literatūrā, it sevišķi tagad, kad vēsture, šķiet, grib mest loku atpakaļ uz 20.gadsimta sākumu. Turklāt runa nav tikai par klajiem totalitārisma režīmiem, bet arī par to, kas notiek ar cilvēka gara brīvību pārspīlētā demokrātijas režīma izpratnē.

10. Francs Kafka “Process”

Man jāsaka paldies savas augstskolas obligātās literatūras sarakstam, pateicoties, kuram, es piespiedu sevi izlasīt kaut ko no Kafkas. “Process” sākumā šķiet nesaprotams un varbūt pat nepieņemams vārdu virknējums, taču pamazām tas sevī ievelk un vairs nav izdzēšams no lasītāja atmiņas. Lai vai cik daudz šis slavenais darbs būtu analizēts un izteiktas versijas par to, ko tad patiesībā autors ir domājis, tas jau man sen aizmirsies, taču es diemžēl pārāk bieži sevi esmu pieķērusi pie domas, ka savā pieaugušajā dzīvē reizēm jūtos kā šī Kafkas darba galvenais varonis. Tiesa dažreiz es arī jūtos kā Alise Brīnumzemē.

Protams, šajā sarakstā droši vien vajadzēja iespraukties arī Londonam un Darelam, kā arī Muntem, Dostojevskim un Tolstojam, kur nu vēl Sagāna, māsas Brontē, Dikenss un varenie zviedri: Lāgerlēva un Mūbergs. Taču 10 vietas ir 10 vietas, un ar to arī nāksies šoreiz aprobežoties.

Šķiet, ka lielākā daļa blogu jau ir pamanījušies pastāstīt par savām 10 nozīmīgajām grāmatām, taču es ļoti labprāt vēl gribētu arī dzirdēt, ko saka IneseMaria no Grāmatzīmēm, burtnīca un Signis.

Attēls ņemts šeit.

 

 

Publicēts iekš Krieviski, Latviski | Birkas , , , , , , , , , , , , , , , , , , , | 9 komentāri

Northanger Abbey; Val McDermid

Džeina Ostina ieņem stabilu vietu britu slavenāko rakstnieku vidū, pazīstama ar savu aso prātu, meistarīgo valodas pielietojumu un precīzo valdošo sabiedrības tikumu un likumu attēlojumu. Visi seši viņas sarakstītie romāni ir ieguvuši pasaules slavu, tulkoti neskaitāmās valodās un regulāri piedzīvo jaunas ekranizācijas gan TV, gan kino formātā.

Tādēļ droši vien nav brīnums, ka pirms vairāk kā gada tika izziņota jauna iniciatīva – The Austen Project, kura ietvaros seši slavenie Ostinas romāni tiks “sapāroti” ar sešiem slaveniem mūsdienu rakstniekiem, lai iegūtu jaunu, modernu veidolu.
2013.gada oktobrī tika izdots Džoannas Trollopas “Sense and Sensibility” (kurš man stāv plauktā, bet kaut kā vēl neesmu sākusi lasīt…) un šī gada pavasarī iznāca otrais darbs šajā projektā – slavenās skotu kriminālžanra pārstāves Val McDermid versija par Nortangeras abatiju.
Rudenī gaidāms “Pride & Prejudice” jaunā veidolā, kura autore būs amerikāniete Curtis Sittenfeld, bet vēlāk “Emmu” mūsdienīgā versijā pārrakstīs arī latviešu lasītājiem ļoti labi zināmais Aleksandrs Makkols Smits.

Nortangeras abatija” esot vismazāk lasītais Ostinas darbs, salīdzinājumā ar slaveno “Emmu” vai ārkārtīgi populāro mistera Dārsija un Elizabetes Benetas mīlasstāstu “Lepnumā un aizspriedumos”. “Nortangeras abatija” ir sarakstīta kā viegla parodija par tā laika meiteņu aizraušanos ar gotiskajiem šausmu romāniem. Galvenā varone ir naiva un sirsnīga mācītāja meita Ketrina Morlanda, kura, pateicoties turīgiem vecāku draugiem, dažas nedēļas var apgrozīties sabiedrības krējuma vidū Bātā, kur iepazīstas ar savu romantisko interešu objektu Henriju Tilniju.
Manuprāt, “Nortangeras abatija” savā ziņā ir jauniešu literatūras pārstāve, ko mūsdienās moderni dēvēt par “young adult“. Lielākā atšķirība no mūsdienu “young adult” grāmatām ir ārkārtīgi bagātā valoda un autores gudrā ironija, kas caurstrāvo visu romānu.

Uzdevums mūsdienīgot pasaulslavenu literāro darbu, protams, nav vienkāršs, un, jādomā, ikviens no rakstniekiem, kas piedalās šajā projektā ir mocījies ar šaubām un pārdomām par to vai tas maz ir iespējams (un vai tas ir vajadzīgs?).
Par Trollopas “Prāts un jūtīgums” versiju bija ļoti labas atsauksmes, taču par “Nortangeras abatiju” jau publikas reakcija ir duālāka. Grāmatas eksemplāram, kurš ir man, uz vāka ir slavinošs ieteikums no pašas Dž.K.Roulingas (tas pats izdevums, kas šī raksta attēlā), tomēr, kad, pēc romāna izlasīšanas, intereses pēc pameklēju internetā, ko tad saka ne tikai blogeri, bet arī vairāk vai mazāk profesionāli kritiķi, izrādās, ka tomēr atsauksmes nav nemaz tik slavinošas. Nav arī sliktas, jo lielais vairums atzīst, ka darbs ir ļoti profesionāli pārcelts mūsdienu vidē, tomēr pietrūkst zināma jaunrades motīva. Principā tas diezgan precīzi sasaucas arī ar manām pārdomām par šo grāmatu.

Autore ir tiešām veiksmīgi pārcēlusi visu darbību uz mūsdienām, kur jaunieši lielu daļu laika pavada iegrimuši savā telefonā, sabiedriskā dzīve daļēji notiek Feisbukā, informāciju par jauniem paziņām var iegūglēt un gotiskos šausmu romānus ir nomainījušas grāmatas par vampīriem.
Mācītāja meita Ketrina ir kļuvusi par Ketu un vecāku draugi piedāvā viņai iespēju apgrozīties interesantā sabiedrībā, nevis apmeklējot sezonas pasākumus Bātā, bet dodoties uz Edinburgas festivālu, kas, protams, ir daudz loģiskāka norises vieta 21.gadsimta varoņiem. Tomēr viss pārējais ir lielā mērā tas pats – Keta iepazīstas ar Torpu ģimeni, iemīlas topošajā juristā Henrijā Tilnijā un vēlāk, sadraudzējoties ar Henrija māsu Eleonoru, tiek uzaicināta pavadīt laiku noslēpumainajā Nortangeras abatijā.

Mani izbrīnīja cik ļoti Makdermida ir pieturējusies pie Ostinas sižeta, principā visas ainas ir tieši tās pašas, tikai pielāgotas mūsdienu videi. No vienas puses tas ir interesanti, redzot, cik autentiski oriģinālais stāsts iederas modernajā pasaulē, ja tiek pamainītas dažas detaļas, tomēr, no otras puses, man mazliet pietrūka kādas jaunrades dzirksts, kas padarītu šo romānu par patstāvīgi esošu vienību, nevis klasiskā darba mūsdienu kopiju.

Kopumā, protams, lasīt bija interesanti, jo grāmata ir uzrakstīta labā valodā un Makdermida noteikti nav nekādā mērā pasliktinājusi “Nortangeras abatijas” kvalitāti. Es varbūt neesmu gluži īstā mērķauditorija, jo šis romāns nu tiešām ir kārtīgs jauniešu literatūras pārstāvis, kur stāsts ir par pieaugšanu, draudzību un pirmo mīlestību.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

Publicēts iekš 3 zvaigznes, Angliski | Birkas , , , , , , , , , , , , , , , , | 1 komentārs

Noslēpuma glabātāja, Keita Mortone

noslepuma glabatajaVispār šo grāmatu es izlasīju ziemā, sāku rakstīt atsauksmi un tā arī apstājos, jo nekā daudz jau nav, ko teikt – tā ir ģimenes sāga, kur vairākās paaudzēs risinās sieviešu likteņi.
Mortone “ietur stilu” un atkal raksta romānu paralēli šķetinot divas notikumu līnijas – viena ir 2011.gadā, otra 1941.gadā, kas beigās savijas vienā veselumā, lai atklātu kādas dzimtas noslēpumu.

Otrā pasaules kara laikā Dollija bija vieglprātīga meitene, kura ļoti gribēja sadraudzēties ar bagāto un eleganto Vivjenu. Lai viss nebūtu tik vienkārši pa vidu vēl bija arī Dollijas mīļotais Džimijs un Vivjenas noslēpumi, kurus viņa nevienam negribēja atklāt.
2011.gadā Dollijas meita Lorela, redzot, ka māte ir uz nāves gultas, vēlas noskaidrot, kas ir noticis tālajā kara laikā, jo nojauš, ka tam ir saistība ar baiso notikumu, kam Lorela bija aculieciniece 1961.gadā.

Mani tiešām pārsteidza negaidītais atrisinājums, par to viena zvaigzne vērtējumā klāt.
Viegla izklaide, kas ļauj iegrimt citā pasaulē un nedomāt par ikdienas rūpēm. Patiks visiem, kam patika Mortones “Aizmirstais dārzs” un Lūsindas Railijas “Orhideju nams“.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.
Attēls ņemts šeit.

Publicēts iekš 3 zvaigznes, Latviski | Birkas , , , , , , , , , , , , | Komentēt

Labu apetīti! Pīters Meils

labu apetitiBritu rakstnieks Pīters Meils varētu būt viens no pamatlicējiem izklaidējošās literatūras žanram par ārzemnieku dzīvi Francijā. Viņa slavenais romāns “Gads Provansā” ir tulkots arī latviski (tāpat arī ne tik veiksmīgais “Viesnīca “Pastis“”) un tagad ir iznācis arī viens no šī romāna turpinājumiem.
Nezinu gan kādēļ izdevniecība nolēma izdot pēdējo no 3 turpinājumiem, taču, tā kā tie ir lasāmi kā atsevišķi darbi, nav obligāti ievērot secību, nedz arī obligāti izlasīt “Gadu Provansā” pirms ķerties pie “Labu apetīti!”.

Šis esot “Ceļojums pa Franciju ar nazi, dakšiņu un korķviļķi”, un tā ir diezgan precīza grāmatas esence. Oriģinālā romāns saucas “French Lessons”, ko laikam ir grūtāk latviskot, taču būtībā tās ir franču maltīšu kultūras mācībstundas.

Meils ir nolēmis aprakstīt franču kulinārijas kalendāru viena gada laikā – viņš apmeklē gadskārtējo trifeļu misi, piedalās varžu ēšanas festivālā, kas katru gadu aprīļa pēdējā svētdienā pulcē varžu mīļotājus no visas Eiropas, paviesojas gliemežu gadatirgū un apbrīno gadskārtējā Bordo vīna maratona dalībnieku izturību. Vēl, protams, ir daudz un dažādi pasākumi, kuros viņš pamanās iefiltrēties, ar patiesu cieņu un sajūsmu aprakstot franču kaislīgo un godpilno attieksmi pret ēdienu (un dzērienu arī, protams, jo runa jau nav tikai par vīniem, ir arī kalvadosi, armanjaki utt.).

Sākumā es īsti nevarēju ielasīties un bija sajūta, ka grāmatas ritms nedaudz bremzē, taču tad viss aizgāja kā pa diedziņu. Meils ar tādu apbrīnu uzlūko franču spēju jebkuras pusdienas pārvērst par gandrīz vai sakrālu ceremoniju, ka gribot negribot arī lasītājs tiek aizrauts līdzi šajā pielūgsmes pilnajā attieksmē pret ēdienu.

Grāmata ir jauka, viegla izklaide, tomēr arīdzan ļoti informatīva, jo īpaši man patika sadaļa par Michelin ceļvedi, taču arī citi aprakstītie fakti un notikumi ir ļoti interesanti.

Vienīgais brīdinājums – nedrīkst lasīt ar tukšu vēderu.

Vērtējums: 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls no personīgā arhīva.

Publicēts iekš 3 zvaigznes, Latviski | Birkas , , , , , , , , | 1 komentārs

Patiesība par Harija Kebēra lietu; Žoels Dikērs

kebera lietaVispirms sacēlusi mazu vētru starptautiskajā blogosfērā, nu “Patiesība par Harija Kebēra lietu” nokļuvusi arī Latvijā, kur, sākumā nedaudz uzjundījusi vietējo tvitera komūnu ar pārsteidzoši slavinošām atsauksmēm, tagad pamazām sāk apdzīvot latviešu valodā rakstošos grāmatu blogus. Blogeru atsauksmes, protams, nav tik viennozīmīgi pozitīvas kā sākotnējie sajūsmas spiedzieni tviterī, taču tā tam arī jābūt, jo nez vai ir pasaulē ir vajadzīga tāda grāmata, par kuru visi būtu vienprātīgā sajūsmā.

Šveiciešu autors ir sarakstījis varen biezu detektīvromānu, kur jauns, pirmos panākumus piedzīvojis, rakstnieks Markuss sastapies ar pilnīgu un absolūtu radošo krīzi dodas uz mazpilsētu pie sava skolotāja un mentora, nopelniem bagātā rakstnieka, Harija Kebēra pēc padoma kā tikt galā ar “baltās lapas sindromu”. Pēkšņi mazo pilsēteli satricina skandāls, ka ir atrasts pirms vairāk kā 30 gadiem pazudušās piecpadsmitgadīgās Nolas līķis un Harijs ir galvenais aizdomās turamais. Markuss nespēj noticēt, ka Harijs ko tādu būtu spējīgs izdarīt, tādēļ uzsāk izmeklēšanu uz savu roku.

Paralēli risinās vairākas stāsta līnijas gan pagātnē, gan mūsdienās.
Grāmata ir daudzslāņaina, jo risina ne tikai mīklu par Nolas nāvi, bet arī paralēli atklāj kā Harijs sarakstīja savu šedevru un ļauj ielūkoties aizkulisēs kā top Markusa otrā grāmata – par Harija Kebēra lietu.
Mazā pilsētele ir pilna ar noslēpumiem, kas pamazām tiek atšķetināti, jo daudziem iedzīvotājiem izrādās ir savs skelets skapī, tikmēr paralēli lasītājs var gūt ieskatu kā rakstniekam uzrakstīt labu un veiksmīgu grāmatu (kas nebūt vienmēr nav viens un tas pats).

Intrigu Dikērs ir savijis patiešām veiksmīgi, man nevienu brīdi nebija garlaicīgi un beigas arī izrādījās citādākas, nekā gaidīju.
Paralēli detektīvstāstam autors iepinis nedaudz pamācošus apcerējumus par to kā sarakstīt labu grāmatu (taču pamanījies noturēties līdzsvarā un paglābis lasītāju no pārāk apnicīgiem priekšlasījumiem ar veikliem demagoģijas iepinumiem), kas ļauj brīžiem atvilkt elpu no dzīšanās pakaļ slepkavam.

Valoda bija samērā laba, taču man bija daži iebildumi pret tulkojumu. Visu neatceros, jo nepierakstīju, vien dažviet bija neveikli pārnesumi uz latviešu valodu, bet tas, kas man ļoti iekrita acīs bija vārda “kampuss” lietojums. Nu kopš kura laika studentu pilsētiņu latviešu valodā sauc par kampusu??? Nu jā, un kāpēc jālieto vārds “reverends”, nevis, piemēram, mācītājs, garīdznieks vai draudzes gans es arī nesapratu.

Šī grāmata ir gudra izklaide, kas ideāli noderēs lietainām vasaras dienām (vai naktīm). Ir tik patīkami, kad lasītāju uzrunā bieza, sevī ievelkoša grāmata, kas mudināt mudina atlikt visus darbus un nodoties lasīšanai.

Vērtējums: 4 no 5 zvaigznēm.

Attēls no personīgā arhīva.

Publicēts iekš 4 zvaigznes, Latviski | Birkas , , , , , , , , , , , | 1 komentārs

The Luminaries; Eleanor Catton

luminariesIr tāds izteiciens “sapīties meistarībā”. Nu lūk, manuprāt, šis ir tieši tāds gadījums, kad autore ir gribējusi nu tik daudz visa kā salikt vienā grāmatā un sapiņķerēt kopā notikumu mudžekli vēl ar astroloģiju, planētām utt., ka rezultātā kaut kas līdz galam nav izdevies. Grāmatai trūkst dvēseles. Līdz ar to ir sanākusi samērā laba grāmata, tomēr nu nemaz ne izcila.

Acīmredzot Bukera prēmijas žūrija gan ir bijusi citās domās un tādēļ piešķīrusi 2013.gada Bukera prēmiju tieši šim romānam.

Stāsts ir par Jaunzēlandes zelta drudzi – 1866.gadā Valters Mūdijs ierodas Hokitikā veiksmes un bagātības meklējumos. Tā vietā viņš nejauši iztraucē slepenu 12 vīru sanāksmi, kura ir sasaukta, lai apspriestu pēdējā laika dīvainos notikumus salā. Pamazām atklājas, ka visi notikumi ir saistīti un tos lēnām šķetinot vaļā lasītājs uzzina par vairākiem noziegumiem laika gaitā un kas tos visus vieno. Stāsta līnijas lēkā no vienas uz otru un varbūt brīžiem ir grūtāk izsekot līdzi kaut kādām niansēm, taču visā visumā, ja piedomā, tad nekas traks nav.

Taču it kā nepietiktu ar jau tā pārsamežģītajām notikumu līnijām, tās vēl ir visas piesaistītas pie astroloģijas – cilvēki atbilst zodiaka zīmēm (vai saulei un mēnesim, kā galvenie mīlētāji), notikumi korelē ar astroloģisko ciklu un visas 12 nodaļas katra kļūst arvien īsāka tā simbolizējot mēness dilšanas ciklu (respektīvi, pirmā nodaļa ir bezdievīgi gara, savukārt pēdējās pavisam īsiņas).

Godīgi sakot, es droši vien pat pusi neuztvēru no tām astroloģijas lietām, taču visas stāsta līnijas tāpat sapratu, tikai par vienu nebiju līdz galam pārliecināta, taču pameklēju internetā diskusijas un sapratu, ka esmu gan pareizi sapratusi (tur diviem notikumiem vienīgais skaidrojums bija, ka saule un mēness ir saistīti, tādēļ notikums ar vienu varoni uzreiz korelē arī ar otru).
Manuprāt, bez visas tās astroloģijas piesaistes varēja pilnīgi mierīgi iztikt un tā vieta labāk koncentrēties uz skaidrāku notikumu līniju izstrādāšanu romānā, kā arī uz dzīvāku un spilgtāku tēlu radīšanu. Citādāk lasot tomēr nepameta sajūta, ka brīžiem notikumi ir aiz matiem pievilkti (nu laikam taču tās astroloģijas dēļ) un tēli ir pārāk plakani un neizstrādāti.

Protams, ka lasīt jau tāpat bija interesanti, jo gribas taču zināt, kas aiz visa tā slēpjas. Tomēr es lasīju priekš sevis diezgan ilgi – gandrīz 2 nedēļas, tāpēc, ka šī noteikti nebija no tām grāmatām, kuru paņemot rokās ar domu palasīt vien dažas lappuses pirms miega, atjēdzies, ka ir jau 3 naktī un puse grāmatas izlasīta. Nē, gluži otrādi šajā gadījumā – dažas lappuses izlasīju un man uznāca salds miegs.

Laikam latviski par šo grāmatu nav diez cik daudz atsauksmes, taču Asmo arī ir izlasījis un viņam šķiet tomēr patika labāk, kā man, lūk, viņa atsauksme🙂

Vērtējums: 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

Publicēts iekš 3 zvaigznes, Angliski | Birkas , , , , , , , , | 2 komentāri