Visgrūtāk ir uzrakstīt par izcilām grāmatām. Vismaz man. Par tādām, kuras lasot, atceries, kāpēc šī nodarbe ir tik tuva sirdij. Kāpēc ir vērts urbties cauri grāmatu kaudzēm, lai atrastu to īsto. Par tādām, kuras lasi un jūti – ir! Šī ir tieši tāda grāmata. Izlasīju jau pirms krietna laika, bet tā arī nevarēju saņemties neko uzrakstīt. Tomēr grāmata ir pārāk laba, lai vienkārši ļautu iegrimt nebūtībā.
Grāmata sākas ar slepkavību, līdz ar to uzreiz jau ir skaidrs, kas notiks. Taču tas nebūt nemazina augošo spriedzi visa romāna garumā, kad ir aprakstīti notikumi, kas noved līdz šim traģiskajam notikumam un arī, kas notiek ar galvenajiem varoņiem pēc tam.
Banijs ir nogalināts, viņa līķis guļ aizā netālu no privātas koledžas Vermontā un vainīgie ir viņa tuvākie draugi. Tajā skaitā Ričards Peipens, no kura pozīcijām arī tiek vēstīts šis stāsts. Pamazām uzzinām kā Ričards no nabadzīgas ģimenes Kalifornijā ir nokļuvis samērā elitārajā koledžā, kur viņam izdodas sadraudzēties un iekļauties mazā bagātu jauniešu grupā, kas studē antīko kultūru. Viņi ir seši studenti un pasniedzējs. Jaunieši studē, meklē sevi, dzer viskiju un mēģina atdzīvināt antīkās pasaules garu organizējot sava veida bakhanālijas, kas noved pie traģēdijas.
“The Secret History” var lasīt vairākos slāņos. Tā var būt vienkārši aizraujošs psiholoģisks trilleris, tā var būt stāsts par pieaugšanu un draudzību, kas veidojas jaunībā, kad mums bieži tik ļoti gribas iederēties un var nākties sastapties ar dažādām dilemmām draudzības dēļ. Grāmatu var lasīt un saskatīt analoģijas gan ar antīko grieķu traģēdiju (principā romāna uzbūve diezgan labi sasaucas ar to, turklāt man šķita, ka Ričards kā stāstnieks iemieso kori grieķu traģēdijās), gan ar Dostojevska “Noziegumu un sodu”, gan brīžiem ar Ficdžeralda “Lielisko Getsbiju” (Ričards brīžiem šķiet kā attāla vēsma no Nika Karaveja). Tā ir grāmata ar bagātu kultūrslāni, ar apbrīnojami talantīgi veidotiem tēliem un nerimstošu nomācošas spriedzes sajūtu.
Šī noteikti ir grāmata, kuru vislabāk lasīt ap 18 gadu vecumu, kad studentu dzīve, jauniešu iejušanās pieaugušo pasaulē ir visaktuālākā. Tomēr arī manā jau krietni pieaugušajā vecumā, es spēju grāmatu izbaudīt. Droši vien tādēļ, ka tā ir tik talantīgi uzrakstīta un spēj uzrunāt visus vecumus.
Es tagad lasu šīs pašas autores šogad Pulicera balvu saņēmušo “The Goldfinch” un, lai arī tā šķiet laba, tomēr, vismaz man, tieši “The Secret History” šķiet viņas līdz šim vistalantīgākais veikums. Bet, protams, ļoti iespējams, ka manas domas vēl mainīsies.
Vērtējums: 5 no 5 zvaigznēm.
Attēls ņemts šeit.
Grāmatu tārps 
Ļoti interesē šī grāmata, par to vienmēr ir labas un intrigējošas atsauksmes.
Jā, ir laba. Zini kā, vienmēr ir nedaudz bailīgi ar pilnu pārliecību ieteikt otram kādu grāmatu, kas pašam šķiet brīnišķīga. Ja nu otram nemaz nepatiks… Tomēr šī ir no retajām grāmatām, kuras varu ar drošu sirdi rekomendēt. Cilvēkam, kuram literatūra ir tuva sirdij, šī grāmata ir vismaz jānoprovē, ja ne jāizlasa līdz galam.
Jā, mani arī saintriģēji 🙂
Man prieks:) Ir vērts.
Atbalsojums: The Goldfinch; Donna Tartt | Grāmatu tārps
Tiešām izcila. Vispār būtu prieks, ja vairāk šādu izcilu darbu tiktu arī veiksmīgi tulkoti. Lai plašākai auditorija izbauda.
Pilnīgi piekrītu:)
ļoti patīk šīs autores darbi! Paldies par par to ka parādiji man viņu!