The Goldfinch; Donna Tartt

Šī ir viena no grāmatām, kura pagājušogad pavīdēja daudz un dažādos “must read” sarakstos, un nav jau nekāds brīnums, jo šis romāns ir 2014.gada Pulicera prēmijas laureāts.

Pēc brīnišķīgās “The Secret History” es ar nelielām bažām ķēros klāt nākamajai autores grāmatai. Pārāk lielas ekspektācijas parasti beidzas ar vilšanos. Nu, teiksim tā – vilšanās tā, par laimi, nebija, tomēr vienā upē divreiz neiekāpt, tāpēc tādā sajūsmā kā par iepriekšējo viņas grāmatu es ne tuvu neesmu.

Romāns ir sarakstīts pirmajā personā un galvenais varonis ir Teodors Dekers. Sākotnēji viņš ir parasts 13 gadus vecs pusaudzis, kurš dzīvo Ņujorkā kopā ar savu brīnišķīgo māti. Tēvs viņus ir pametis, tomēr Teo ar mammu abi par šo faktu ir diezgan apmierināti, jo tagad, lai arī finansiāli grūtāk, viņiem ir daudz mierīgāka un harmoniskāka dzīve. Taču harmonija nevelkas ilgi – dienā, kad Teo ar māti apmeklē Metropolitēna māksas muzeju, tur nogrand teroristu sarīkots sprādziens un lielākais vairums ļaužu, ieskaitot Teo māti, iet bojā. Pēc sprādziena nekas vairs nav kā agrāk, turklāt, nosacīti nejauši, Teo ir kļuvis par viņa mātes mīļākā mākslas darba “The Goldfinch” nelikumīgo īpašnieku.

Šis ir stāsts par pieaugšanu. Par to kā pusaudzis saprot, ka tagad viņš ir viens pats pret visu pasauli. Par to, kāda ir dzīve kā bārenim. Kāda ir dzīve, kad tev it kā ir tēvs, taču tajā pašā laikā neviens par tevi neliekas ne zinis. Par draugiem, kuri it kā ir īsti, taču līdz galam tomēr nav.

Lai arī grāmata ir ļoti gara, man lasīt bija interesanti un nevienā brīdi nešķita, ka jāmet malā. Lielākais nopelns tur ir autores stāstnieces talantam, jo sižets brīžiem šķiet velkas kā gliemezis, tomēr valoda ir tik saistoša, ka neļauj atrauties.
Tajā pašā laikā man jāatzīst, ka grāmata tomēr ir pārāk stiepta. Tas ir trausls līdzsvars, ko autorei šoreiz nav izdevies līdz galam noturēt – moralizēšanas un filozofēšanas ir krietni par daudz. Grāmatas ritms ir saraustīts, brīžiem tā iegrimst nejēdzīgās detaļās, brīžiem notikumiem pārskrien pāri nedaudz par strauju.
Iepriekšējā viņas darbā šo līdzsvaru bija izdevies noturēt, taču, ne šajā. Iespējams, ka pie vainas ir arī redaktora darbs, varbūt tagad, kad viņa jau ir viena bestsellera autore, redaktoram bija daudz grūtāk viņai iebilst.

Par grāmatas varoņiem. Dīvainā kārtā visneizteiksmīgākais man šķita tieši pats Teo. Taču citi bija varen spoži, jo īpaši Teo draugs Boriss. Ja man parasti ir kaut kādas aptuvenas idejas kā viens vai otrs grāmatas varonis varētu izskatīties, tad šajā gadījumā es viņu redzu pilnīgi kā konkrētu dzīvu cilvēku.

Grāmata, protams, ir laba. Taču diemžēl ne izcila. Pārbagāta ar atsaucēm uz pasaules kultūras mantojumu, ar spilgtiem tēliem un talantīgu stāstījumu, tā ir lasītāja prātu un sirdi uzrunājoša pieredze.

Vērtējums: 4 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

2014.gada mēnešu pirmie teikumi

Gada beigām tuvojoties, parādījusies jauna stafete Latvijas blogosfērā, kuru aizsācis ir Ritvars, bet man nodeva Sibilla. Čakliem blogotājiem uzdevums ir pavisam vienkāršs – uzrakstīt saraksta veidā katra mēneša pirmā raksta pirmo teikumu no sava bloga. Tādiem sliņķiem kā man ar to ir pagrūtāk, jo ir arī tukšie mēneši, taču nu neko darīt, kā ir tā ir. Daži mēneši manā sarakstā iztrūkst, tāpēc jācer, ka mazi bērni pēc šī saraksta nemēģinās apgūt gada mēnešus:)

Janvāris: “Kārtējais romāns par biznesa haizivi, kas no drūmās Londonas pārceļas uz saulaino Provansu, lai baudītu franču dzīves jaukumus (un dīvainības).”

Marts: “Šķiet skandināvi ir pārņēmuši kriminālžanru visās iespējamajās tā izpausmēs – it kā nepietiktu ar Scandinavian noir, tagad viņi sākuši arī rakstīt vieglus, nedaudz ironiskus un uzjautrinošus detektīvromānus par par veciem ļaudīm.”

Aprīlis: “Izcila grāmata, nepelnīti maz pamanīta mūsdienu amerikāņu literatūras klasika.”

Jūnijs: “Vispirms sacēlusi mazu vētru starptautiskajā blogosfērā, nu “Patiesība par Harija Kebēra lietu” nokļuvusi arī Latvijā, kur, sākumā nedaudz uzjundījusi vietējo tvitera komūnu ar pārsteidzoši slavinošām atsauksmēm, tagad pamazām sāk apdzīvot latviešu valodā rakstošos grāmatu blogus.”

Jūlijs: “Britu rakstnieks Pīters Meils varētu būt viens no pamatlicējiem izklaidējošās literatūras žanram par ārzemnieku dzīvi Francijā.”

Augusts: “Džeina Ostina ieņem stabilu vietu britu slavenāko rakstnieku vidū, pazīstama ar savu aso prātu, meistarīgo valodas pielietojumu un precīzo valdošo sabiedrības tikumu un likumu attēlojumu.”

Septembris: “Šo akciju, kas ceļo pa grāmatu blogiem, ir aizsākusi Spīgana, kurai par to liels paldies, un man tālāk uzaicinājumu nodeva Sibilla un Tējtasīte, kurām abām, protams, arī mīļš paldies un virtuāls košu asteru pušķis.”

Novembris: “Dažreiz es pati sevi pamanos izbrīnīt ar lasāmvielas izvēli – ne nu mani īpaši interesē Amerikas mūsdienu vēsture (piezīme – pēc šīs grāmatas izlasīšanas, sāka interesēt), ne arī es esmu biogrāfiju fane.”

Decembris: “Vēl viena no vasaras atvaļinājumā lasītajām grāmatām.”

Patiesībā bija diezgan interesanti iziet cauri saviem šī gada ierakstiem, kaut arī man, atšķirībā no vairuma citu grāmatu blogu, to ir tik maz. Stafeti tālāk nododu Ilzei no Absolūta grāmatplaukta un Andrim, kurš lasa.

The Secret History; Donna Tartt

Visgrūtāk ir uzrakstīt par izcilām grāmatām. Vismaz man. Par tādām, kuras lasot, atceries, kāpēc šī nodarbe ir tik tuva sirdij. Kāpēc ir vērts urbties cauri grāmatu kaudzēm, lai atrastu to īsto. Par tādām, kuras lasi un jūti – ir! Šī ir tieši tāda grāmata. Izlasīju jau pirms krietna laika, bet tā arī nevarēju saņemties neko uzrakstīt. Tomēr grāmata ir pārāk laba, lai vienkārši ļautu iegrimt nebūtībā.

Grāmata sākas ar slepkavību, līdz ar to uzreiz jau ir skaidrs, kas notiks. Taču tas nebūt nemazina augošo spriedzi visa romāna garumā, kad ir aprakstīti notikumi, kas noved līdz šim traģiskajam notikumam un arī, kas notiek ar galvenajiem varoņiem pēc tam.
Banijs ir nogalināts, viņa līķis guļ aizā netālu no privātas koledžas Vermontā un vainīgie ir viņa tuvākie draugi. Tajā skaitā Ričards Peipens, no kura pozīcijām arī tiek vēstīts šis stāsts. Pamazām uzzinām kā Ričards no nabadzīgas ģimenes Kalifornijā ir nokļuvis samērā elitārajā koledžā, kur viņam izdodas sadraudzēties un iekļauties mazā bagātu jauniešu grupā, kas studē antīko kultūru. Viņi ir seši studenti un pasniedzējs. Jaunieši studē, meklē sevi, dzer viskiju un mēģina atdzīvināt antīkās pasaules garu organizējot sava veida bakhanālijas, kas noved pie traģēdijas.

“The Secret History” var lasīt vairākos slāņos. Tā var būt vienkārši aizraujošs psiholoģisks trilleris, tā var būt stāsts par pieaugšanu un draudzību, kas veidojas jaunībā, kad mums bieži tik ļoti gribas iederēties un var nākties sastapties ar dažādām dilemmām draudzības dēļ. Grāmatu var lasīt un saskatīt analoģijas gan ar antīko grieķu traģēdiju (principā romāna uzbūve diezgan labi sasaucas ar to, turklāt man šķita, ka Ričards kā stāstnieks iemieso kori grieķu traģēdijās), gan ar Dostojevska “Noziegumu un sodu”, gan brīžiem ar Ficdžeralda “Lielisko Getsbiju” (Ričards brīžiem šķiet kā attāla vēsma no Nika Karaveja).  Tā ir grāmata ar bagātu kultūrslāni, ar apbrīnojami talantīgi veidotiem tēliem un nerimstošu nomācošas spriedzes sajūtu.

Šī noteikti ir grāmata, kuru vislabāk lasīt ap 18 gadu vecumu, kad studentu dzīve, jauniešu iejušanās pieaugušo pasaulē ir visaktuālākā. Tomēr arī manā jau krietni pieaugušajā vecumā, es spēju grāmatu izbaudīt. Droši vien tādēļ, ka tā ir tik talantīgi uzrakstīta un spēj uzrunāt visus vecumus.

Es tagad lasu šīs pašas autores šogad Pulicera balvu saņēmušo “The Goldfinch” un, lai arī tā šķiet laba, tomēr, vismaz man, tieši “The Secret History” šķiet viņas līdz šim vistalantīgākais veikums. Bet, protams, ļoti iespējams, ka manas domas vēl mainīsies.

Vērtējums: 5 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

Landline; Rainbow Rowell

Amerikāņu rakstniece Rainbow Rowell ir slavena ar savām jauniešu auditorijai domātajām grāmatām (young adult). Jo īpaši cildinošas atsauksmes ir redzētas par “Eleanor & Park“. To slavēja pat tādi cilvēki, kuri parasti young adult nelasot. Tomēr es vairākas reizes jau esmu  pārliecinājusies, ka šī žanra literatūra mani diez ko neuzrunā, toties, kad palasīju autores pieaugušo auditorijai domātās grāmatas anotāciju, šķita, ka šī nu gan varētu būt īstā grāmata garajiem tumšā gadalaika vakariem.

Es pat īsti nezinu, ko teikt. It kā man patika. Katrā ziņā es nevarēju nolikt grāmatu malā, līdz nebiju izlasījusi līdz galam, kas nozīmēja, ka lasīšana beidzās četros no rīta. Ņemot vērā, manu pastāvīgo miega badu, tas tā kā liecina, ka grāmata ir pat ļoti aizraujoša. Tomēr grāmata ir dīvaina. Nevaru es atrast citu vārdu – dīvaina. Sevī ievelkoša, labi uzrakstīta, tomēr dīvaina.

Stāsts ir par Džordžiju un viņas laulību ar Nīlu. Viņiem ir divas mazas meitiņas un, kamēr Nīls rūpējas par ģimeni un mājām, tikmēr Džordžija strādā par scenāristi kādam televīzijas seriālam. Tuvojas Ziemassvētki un jau sen ir norunāts, ka visa ģimene dosies pie Nīla vecākiem uz Omahu. Tomēr pēkšņi Džordžijai darbā parādās iespēja pierādīt sevi. Iespēja, kāda visticamāk vairāk nebūs. Iespēja, kuru viņa tik sen jau ir gaidījusi. Taču viņai ir jāpaliek Losandželosā un jāstrādā pie jauna scenārija visu Ziemassvētku nedēļu. Džordžija cer, ka Nīls arī šoreiz sapratīs, cik darbs viņai ir svarīgs, tomēr Nīls paņem meitas un aizbrauc prom pie vecākiem. Turklāt viņš neatbild uz mobilā telefona zvaniem. Taču Džordžija atklāj, ka viņš atbild uz “parastā” jeb fiksētās līnijas telefona zvaniem (no šejienes arī romāna nosaukums). Tomēr Nīls, kurš atbild, nav tas pats Nīls, kuru viņa satika pirms dažām dienām. Tas ir Nīls pirms daudziem gadiem, kad viņi vēl bija jauni, nesen kā iemīlējušies studenti. Tā nu Džordžija ik vakaru runā pa telefonu ar Nīlu no pagātnes un pamazām lasītājam atklājas viņu attiecību pirmssākumi.
Džordžijai šķiet, ka viņai ir dota vēl viena iespēja uzlabot abu attiecības, taču varbūt visiem būtu labāk, ja viņi nebūtu palikuši kopā – lūk, tā ir dilemma, kas šeit parādās.
Abu attiecības ir aprakstītas ļoti talantīgi, tik trausli, tik jūtīgi. Gan tas, cik ļoti viņi ir bijuši viens otram vajadzīgi jaunībā, kad šķiet, ka šis ir vienīgais cilvēks, kurš tevi pilnībā saprot. Gan tas, cik viegli ir aizmirst trauslo sākumu un pieņemt otru kā pašsaprotamu, kad dzīvē ienāk bērni, karjera un sadzīves rūpes. Gan tas, cik duālas ir Džordžijas izjūtas attiecībā pret darbu – tas viņai tik ļoti patīk, tomēr konstantā vainas izjūta par ģimenes atstāšanu novārtā neliek mierā un neļauj pilnībā izbaudīt nevienu no šīm abām dzīves pusēm.

Kā jau minēju, es nevarēju atrauties, kamēr nebiju tikusi līdz beigām. Kad otrā rītā līdzcilvēkiem mēģināju pastāstīt, kāpēc tieši es atkal esmu neizgulējusies un par ko bija grāmata, tas skanēja, mazākais, dīvaini. Grāmata man izsauca līdzpārdzīvojumu, taču pēcgarša palika nedaudz pliekana. Taču varbūt tas vienkārši ir saistīts ar miega trūkumu organismā.

Vērtējums: 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

The Husband’s Secret; Liane Moriarty

Vēl viena no vasaras atvaļinājumā lasītajām grāmatām. Perfekti piemērota ne tikai pludmalei, bet arī jebkuram brīdim, kad gribas viegli atslēgties no realitātes un sekot līdzi intrigai.

Viss sākas ar to, ka Cecīlija atrod vēstuli no sava vīra, kur teikts “atvērt tikai manas nāves gadījumā”. Viņas dzīve ir perfekta: brīnišķīgs vīrs, trīs burvīgi bērni, veiksmīga karjera. Cecīlija ir teicamniece absolūti visās jomās. Taču nu ir parādījusies šī vēstule un viņai jāizlemj, ko ar to darīt? Vai turēties pretī kārdinājumam un izlikties, ka nekad tādu nav redzējusi? Vai arī tomēr atvērt?

Paralēli risinās vēl divu sieviešu stāsta līnijas. Tesu kā no zilām debesīm pārsteidz vīra paziņojums, ka viņš ir iemīlējies Tesas labākajā draudzenē un māsīcā Felicitā. Jūtas ir abpusējas. Un, starp citu, viņiem visiem trim kopā pieder uzņēmums. Līdz ar to Tesas dzīve visās jomās pēkšņi sabrūk viņas acu priekšā.
Savukārt Reičela ir jau kundze gados, kura tā arī nav tikusi pāri savas meitas slepkavībai, kas notika pirms daudziem gadiem un vainīgais tā arī netika atrasts. Turklāt tagad Reičelas dēls ar sievu grasās pārcelties uz Ņujorku un, protams, ņemt līdzi mazo dēliņu, kurš ir vienīgais Reičelas dzīves prieks un acuraugs.
Sākotnēji šķiet, ka stāsti norisinās paralēli, taču tad pamazām tie savijas kopā, līdz nonāk pie atrisinājuma. Man gan šķita, ka Tesas stāsts tomēr bija nedaudz aiz matiem pievilkts visā kopainā, taču tas pats par sevi bija pietiekami interesants, lai noturētu manu uzmanību.

Autore ir diezgan slavena ar saviem aizraujošajiem bestselleriem, varbūt tāpēc es biju sacerējusies uz kaut ko nedaudz vairāk, nekā saņēmu. Iespējams, es gaidīju kaut ko līdzīgu spērienam pa pakrūti kā “Gone Girl“, taču šajā gadījumā grāmatas varoņi neiezagās manā galvā un nesāka sēt aizdomu šaubas par pašas realitāti.

Šo grāmatu es lasīju diezgan atsvešināti, tikai dažos brīžos parādījās kaut kāds līdzpārdzīvojums, tomēr, ņemot vērā, veikli savērpto sižeta intrigu, lasīt bija interesanti un aizraujoši. Nevienu brīdi stāstījums nezaudēja ritmu, liekot šķirt lapas uz priekšu, bez domām par naktsmiegu vai ikdienas rūpēm.
Man jau Kindlā ir sarūpētas vēl dažas no Liane Moriarty grāmatām, brīžiem, kad gribēsies kaut ko viegli lasāmu, kur var ātri aizmirsties, tomēr nezaudējot kvalitāti un iztiekot bez banalitātēm.

Vērtējums: 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

The Silkworm; Robert Galbraith (a.k.a. J.K. Rowling)

Man ļoti patika pirmais Roulingas detektīvs “The Cuckoo’s Calling”, tāpēc ar nepacietību gaidīju, kad iznāks nākamais darbs sērijā par privātdetektīvu Kormoranu Straiku.

Šajā grāmatā Kormorana privātdetektīva prakse jau ir uzņēmusi apgriezienus, pateicoties veiksmīgi atrisinātajai Lulas Lendrijas slepkavībai (pirmajā grāmatā), kas guva plašu publicitāti, tādēļ Kormorans vairs nav gluži uz bankrota sliekšņa. Lielākoties klienti pie viņa griežas saistībā ar šķiršanās prāvām, šad tad viņš paveic kādu darbiņu pazīstamam dzeltenās preses žurnālistam un principā viss notiek mierīgi un bez lieliem pārsteigumiem. Taču pārsteigumu sev Kormorans sagādā pats, kad piekrīt uzņemties Leonoras Kvinnas lietu – samērā nestabilā paskata sieviete ierodas pie viņa un histēriski pieprasa atrast viņas vīru, rakstnieku Ouvenu Kvinnu. Ir diezgan skaidrs jau no paša sākuma, ka nez vai par šo darbu būs labs honorārs, turklāt no Leonoras vispār sākumā ir grūti saprast par ko ir runa.

Pamazām Kormorans tiek ievilkts literatūras profesionāļu pasaulē – aģenti, konkurējošas izdevniecības, vēl jo vairāk konkurējoši rakstnieki un tā tālāk. Izrādās, ka Ouvens Kvinns, savulaik būdams viens no daudzsološajiem  literatūras spīdekļiem ar savu dumpinieka slavu, tā arī nav spējis vairs radīt neko dižu pēc viņa veiksmīgā debijas darba. Tomēr tagad viņš esot sarakstījis skandalozu grāmatu “Bombyx Mori” (kas nozīmē zīdtārpiņš, no šejienes arī romāna nosaukums), kur attēlojot sadomazohismu, kanibālismu un vēl visādas šausmas, ir atmaskojis daudzus Londonas literārās pasaules spīdekļus. Līdz ar to ir diezgan skaidrs, ka ir ne mazums cilvēku, kuri nevēlas piedzīvot šīs grāmatas izdošanu.

Paralēli Kvinna meklēšanai sižetā risinās arī Kormorana un Robinas attiecību līnija. Starp abiem parādās arvien lielāks saspringums, pēc tam, kad Kormorans ir iepazinies ar Robinas līgavaini Metjū, kurš nebūt neatbalsta savas iecerētās karjeru. Tikmēr Robina pati jūtas nedaudz nodota no Kormorana puses, jo viņai šķiet, ka tiek bīdīta malā, un viņas priekšnieks neredz viņas dedzību un talantu. Kaut patiesībā Kormorans cenšas Robinu pasargāt, lai vēl vairāk neiedragātu viņas jau tā trauslās attiecības ar Metjū.

Jau atkal man nācās secināt, ka ne velti Roulinga ir ieguvusi pasaules slavu, viņas stāstnieces talants ir neapšaubāms un šis atkal ir gadījums, kad sižeta attīstība ir vienlīdz interesanta kā paši tēli.
Kāds draugs teica, ka viņam šī Roulingas sērija atgādinot “Midsommeras slepkavības” un, jāteic, tas ir ļoti precīzs salīdzinājums.

Jauka, aizraujoša un kvalitatīva izklaide.

Vērtējums: 4 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

The Vacationers; Emma Straub

Kamēr vēl nav pienākuši Ziemassvētki, jāuzraksta beidzot par dažām grāmatām, kuras izlasīju vasaras atvaļinājuma laikā. Kā pirmā no tām, grāmata ar perfekti piemērotu nosaukumu “The Vacationers” un arī atbilstošu sižetu.

Stāsts ir par kādas amerikāņu ģimenes 2 nedēļu vasaras atvaļinājumu Maljorkā. Principā jau tā ir diezgan klasiska pieeja – paņemam dažādu problēmu māktus un atsvešinājušos ģimenes locekļus, piemetam klāt vēl pa kādam pretrunīgam draugam un ieliekam visus vienā mājā uz noteiktu laika posmu. Pilnīgi skaidrs, ka ātri vien sāksies rīvēšanās, konflikti, uz āru izlīdīs vairāk vai mazāk netīri noslēpumi un šīs brīvdienas pavisam noteikti nelīdzināsies dzīvesstila žurnālos attēlotajai atvaļinājuma idillei.

Ņujorkas intelektuāļi Frenija un Džims pēc 35 gadiem laulībā mēģina tikt galā ar Džima gājienu pa kreisi ar jaunu meiteni, kā rezultātā viņš ir ticis atlaists no darba. Viņu dēls Bobijs dzīvo Maiami ar gados krietni vecāku draudzeni Karmenu, kura ir apsēsta ar fitnesu, savukārt Bobijs ir iegrimis parādos līdz ūkai. Meita Silvija tūlīt dosies prom uz koledžu un viņas vienīgā vēlme ir pēc iespējas ātrāk zaudēt nevainību. Maljorkā ģimenei pievienojas arī senu draugu pāris Čārlzs un Lorenss, kuri mēģina adoptēt bērniņu.

Kaut arī sižets ir visnotaļ paredzams, tomēr grāmata ir uzrakstīta ļoti talantīgi, kā ar maziem otas triepieniem pamazām atklājot katra tēla raksturu un brīnišķīgo salu, kurā norisinās romāna darbība. Jaukākais šajā darbā ir, ka autore dod iespēju lasītājam dziļāk ieskatīties katrā stāsta varonī, saredzēt, ka ne viss ir tik melns kā to mālē, līdz ar to ļaujot iejusties katra tēla ādā un saprast viņa rīcības motīvus. Vecās parunas par to, ka viena pagale nedeg un tā tālāk, to visu šeit var atrast.

Interesanta un izklaidējoša lasāmviela. Salīdzinoši viegla, taču ļoti labi uzrakstīta.

Vērtējums: 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.

Upstairs at the White House; J.B.West, Mary Lynn Kotz

Dažreiz es pati sevi pamanos izbrīnīt ar lasāmvielas izvēli – ne nu mani īpaši interesē Amerikas mūsdienu vēsture (piezīme – pēc šīs grāmatas izlasīšanas, sāka interesēt), ne arī es esmu biogrāfiju fane.
Taču kaut kādu mistisku apsvērumu pēc es, ieraugot šo grāmatu Amazon veikalā ar pamatīgu atlaidi, piespiedu maģisko podziņu “viena klikšķa pirkums” un jau pēc dažām minūtēm manā mazajā lillā draudziņā (jā, tā es saucu savu Kindle…) grāmata bija klāt. Vēl jo vairāk, es pamanījos sev par vēl lielāku izbrīnu, grāmatu, nevis marinēt Kindlā, kopā ar vairākiem desmitiem citu, bet arī uzreiz izlasīt.

Šie ir Baltā nama pārvaldnieka (ja godīgi, es nezinu kā pareizi tulkot “chief usher“, taču tas noteikti nav galvenais šveicars, kā es, pirms sāku lasīt, padomāju) J.B.Vesta memuāri par viņa karjeras gadiem Baltajā namā. Pašā grāmatā arī ir pieminēts kā šis amata nosaukums ir radies un kā, laika gaitā, to ir mēģinājuši mainīt, taču tā arī nevienam tas nav izdevies.
Baltā nama pārvaldnieka pakļautībā tajā laikā strādāja vairāk kā 100 darbinieku (tagad droši vien ir krietni vairāk) un viņa atbildība bija ne tikai nodrošināt visu administratīvo funkciju nevainojamu darbību, bet arī organizēt pasākumus, kas notika Baltajā namā, izstrādāt un kontrolēt Baltā nama budžetu, rūpēties par viesiem, kuri ciemojas pie valsts galvenā pāra, organizēt un uzraudzīt jebkādus būvniecības darbus Baltā nama ēkā un tai piederošajā teritorijā utt. Ārkārtīgi sarežģīts un nervu šūnas dedzinošs darbs. Taču arīdzan ļoti interesants un aizraujošs.

Vests sāka strādāt kā Baltā nama pārvaldnieka palīgs 1941.gadā un, kad viņa priekšnieks devās pensijā, tika paaugstināts amatā par pārvaldnieku 1957.gadā, līdz pats pensionējās 1969.gadā. Baltā nama pārvaldnieks strādā ciešā sadarbībā ar valsts pirmo lēdiju, tāpēc arī nosaukumā ir minēta “mana dzīve ar pirmajām lēdijām”.

Grāmata sākas ar F.D.Rūzvelta prezidentūru un beidzas, kad nesen pie varas ir nācis Niksons. 6 prezidenti un viņu dzīves biedres, katrs tik atšķirīgs un nesalīdzināms ar iepriekšējo.
Prezidenta pilnvaru laikā Baltais nams kļūst par mājām ne tikai viņam, bet arī visai ģimenei. Bērni uzaug, ģimene piedzīvo gan priekus, gan bēdas. Tajā pašā laikā Baltajā namā viesojas ne tikai pirmās ģimenes tuvi draugi, bet arī prominences no visas pasaules (diezgan interesanti bija palasīt par Vinstona Čērčila vizītēm:)), tiek risināti politiskie konflikti, pieņemti ietekmīgi lēmumi.

Nav brīnums, ka 1973.gadā, kad šī grāmata pirmo reizi tika publicēta, tā ilgu laiku noturējās The New York Times bestselleru saraksta augšgalā, jo tas ir aizraujošs un intriģējošs stāsts par Baltā nama aizkulisēm, tajā pašā laikā bez “dzeltenas” pieskaņas. Vests ar patiesu cieņu un pietāti izturas pret katru no Baltā nama iemītniekiem un, lai arī grāmatā ir aprakstītas dažas visnotaļ anekdotiskas situācijas, tā nevienu brīdi nerada sajūtu, ka lasītājs okšķerētos galveno varoņu netīrās veļas atvilktnē.

Tas, cik aizraujoši stāstā ir savijušās privātās dzīves nianses ar starptautisko politisko kontekstu, rada vēlmi meklēt vēl ko līdzīgu plašajā “non fiction” grāmatu klāstā.

Vērtējums: 4 no 5 zvaigznēm.
Attēls ņemts šeit.

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

Šo akciju, kas ceļo pa grāmatu blogiem, ir aizsākusi Spīgana, kurai par to liels paldies, un man tālāk uzaicinājumu nodeva Sibilla un Tējtasīte, kurām abām, protams, arī mīļš paldies un virtuāls košu asteru pušķis.

Noteikumi ir pavisam vienkārši: “katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu”, taču tajā pat laikā arī sarežģīti, jo, lai arī man uzreiz bija skaidrs par kādām 3 grāmatām, kas būtu šajā sarakstā, par pārējām es svārstījos un pārdomāju vairākas reizes.

Lielākoties, lai grāmata atstātu nozīmīgu iespaidu uz lasītāju, tai ir jānonāk pie tā īstajā vietā un laikā. Protams, ar to arī vienmēr nebūs līdzēts, tomēr ir vairākas grāmatas, kuras man ir paveicies lasīt, acīmredzot, īstajā vecumā, lai tās uz mani atstātu neizdzēšamu iespaidu, taču es labi apzinos, ka, ja sāktu lasīt Selindžeru tagad, nez vai iekļautu to savā desmitniekā (vai vispār izlasītu līdz galam).
Tajā pašā laikā ir arī grāmatas par kurām es vienkārši esmu priecīga, ka esmu tās kādā savas dzīves posmā izlasījusi un tās vairāk vai mazāk ir dominējušas kādu brīdi manā prātā. Vēlāk jau daudz kas ir aizmirsies, tomēr nospiedums palicis. Un tieši šie nospiedumi arī ir tie, kuri kopumā ir izveidojuši mani par tādu cilvēku, kāds esmu patlaban. Protams, ir vēl visi iespējamie apstākļi un notikumi dzīvē, taču tieši šo nospiedumu kolekcija manā prātā, bieži vien ir ietekmējusi kādus lēmumus es pieņemu izšķirošā situācijā, līdz ar to spēlējusi pietiekami nozīmīgu lomu manā dzīvē.

Es vispār neesmu no “pārlasītājiem” un neciešu skatīties jau redzētas filmas, lasīt reiz lasītas grāmatas utt., taču, protams, ir izņēmumi. No grāmatām ir divas, kuras savā laikā esmu pārlasījusi neskaitāmas reizes un vēl viena, kurā joprojām mēdzu ik pa laikam ieskatīties. Tās tad arī uzreiz tika ieskaitītas šajā sarakstā. Vēl es nedaudz palauzīju galvu un mēģināju atcerēties, kuras grāmatas vispār man nāk prātā, ja ļauj apziņai skriet brīvi. Izrādījās, ka tad diezgan ātri aizpildījās atlikušās septiņas vietas.

1. Margareta Mičela “Vējiem līdzi”

Nez vai tagad kāda desmitgadīga meitenīte būtu ar mieru slēpties istabā prom no visiem, lasot šo ķieģeli par Amerikas pilsoņu karu, vergiem, plantācijām un nesaprotamu galveno varoni, lai tikai varētu turpināt lasīt un nebūtu jāiet ārā kaut ko darīt (vai “vismaz izej ārā paspēlēties”).
Padomju laikos tas bija liels notikums, ka šī grāmata iznāca latviski un vispār jau nebija ne Harija Potera, ne Grega dienasgrāmatu, līdz ar to lasīt gribošiem bērniem ātri vien nācās ķerties pie pieaugušo grāmatām un visa garā klasikas plauktiņa.
“Vējiem līdzi” mani aizrāva un ierāva sevī tik ļoti, ka es burtiski šajā grāmatā dzīvoju, to pārlasīju vairākas reizes un brīžiem bija sajūta, ka varu lapaspusēm citēt no galvas. Es joprojām neesmu pārliecināta, ko īsti es no šīs grāmatas uztvēru un sapratu, taču kaut kas tajā aizķēra mani līdz kaulam un ilgi nelaida vaļā. Spilgtie, pretrunīgie tēli, plašais notikumu apmērs, tas viss kopā radīja veselu atsevišķu realitāti manā domu pasaulē.
Stāsta, ka padomju tulkojumā šis tas esot zudis cenzūras dēļ, tad nu manos plānos ir kaut kad pārlasīt oriģinālu. Redzēs, kādas būs manas pārdomas pēc tam, bet šobrīd man pat nav bail no pārlasīšanas, jo šķiet, ka šī ir grāmata, kas spēj uzrunāt lasītājus dažādās vecuma grupās.

2. Anna Brigadere “Dievs.Daba.Darbs”

Triloģijā ietilpst arī “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā”, turklāt man šīs pēdējās triloģijas daļas patika labāk, nekā pati pirmā, kur Annele vēl lielākoties tik apjūsmo dabu. Man kaut kā sanāca katru triloģijas daļu lasīt vairāk vai mazāk attiecīgā vecumā, līdz ar to, diezgan daudz kas no Anneles pārdomām rezonēja ar mani, taču, protams, sadzīviskie apstākļi bija krietni atšķirīgi, kas lasīšanu padarīja vēl interesantāku.

3. Nikolajs Kūns “Zelta aunāda – Sengrieķu mīti un varoņteikas”

Es pat nezinu, kas tieši bija par iemeslu, kāpēc mani tik ļoti šī grāmata ieinteresēja, kad nonāca manās rokās kā “obligātās literatūras” sastāvdaļa (man šķiet kādā 5.vai 6.klasē, kad skolā sākām mācīties vēsturi), taču es to mēdzu lasīt un pārlasīt vēl vairākus gadus. Tas, kas mani tagad visvairāk šokē ir tas, ka tik maz, ko atceros. Pusaudžu gados varēju kaut vai nakts vidū pamodināta noskaitīt visus grieķu dievus un pusdievus, un raksturot to galvenās īpašības vai vienā teikumā pateikt, ar ko tad viņi ir slaveni. Tagad, protams, Zevu un Hēru es varu nosaukt, kā arī Artemīdu, Apollonu un Afrodīti, taču, kur palikuši visi pārējie, kas manā prātā šķita iekalti kā akmenī?

4. Ē.M. Remarks “Trīs draugi”

Nez vai kāds padomju pusaugu grāmatu tārps pamanījās izsprukt neizlasot neko no Remarka. Vēlāk gan citi viņa darbi man patika labāk, tomēr apmēram 11 gadu vecumā tieši “Trīs draugi” bija pirmā grāmata pēc kuras manī pirmo reizi parādījās neizsakāmās skumjas par dzīves bezjēdzību un laikam tieši šī grāmata iezīmēja pāreju no bērnības uz pusaudža gadiem.

5. Airisa Mērdoka “Zem tīkla”

Man šķiet padomju laikā šī bija vienīgā Mērdokas latviski tulkotā grāmata, vai nu vismaz tā bija vispopulārākā, jo sarkano muguriņu redzēju daudzu ģimenes draugu un radu grāmatu plauktos. Grāmata, kas manī pirmo reizi pusaudža gados uzurdīja interesi par kaut ko dziļāku, ne tikai sižeta izpratni. Es, protams, nepretendēju uz intelektuāļa statusu, taču tieši šī grāmata mani mudināja sākt domāt un rakt dziļāk.

6. Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Lūk, šī ir grāmata, kas, manuprāt, ir lasāma tikai vienā vecumā. Trāpīsies agrāk vai vēlāk un šķitīs mērens murgs, taču apmēram 17 gados, šī man trāpīja uz īstās stīgas. Tik meistarīgi atainot jaunības maksimālisma aizrautību un pretrunas kā to ir spējis Selindžers, šķiet padodas retajam. Vēl viena robežšķirtnes grāmata – kad no pusaudža kļūst par jaunieti.

7. Osips Mandelštams & Marina Cvetajeva – Dzeja (krieviski)

Krievu literatūrai vispār ir īpaša vieta manā sirdī, taču krievu dzeja ir tā, kas man palīdzēja izturēt jaunības “vētras un dziņas”. Arīdzan Ahmatova, Ļermontovs, Jeseņins un Turgeņevs runāja ar mani tā, kā nekad nav uzrunājis neviens latviešu dzejnieks.

8. Aleksandrs Puškins “Jevgēņijs Oņegins” (krieviski)

Uz tās pašas krievu literatūras nots – šī ir grāmata, kurā es vēl joprojām mēdzu ieskatīties un palasīt pa lappusei. Dīvainā kārtā, joprojām pamanos atklāt kaut ko jaunu. Dziļums, daudzslāņainība, izcilā valoda. Grūti ko piebilst. Manā gadījumā šī laikam ir grāmata, ko ņemtu līdzi uz vientuļu salu, ja būtu jāizvēlas tikai viens darbs.
Arī opera ir izcila un JRT “Oņegins. Komentāri” ir “must see”. Par Dailes teātra versiju man nekā pieklājīga nav, ko teikt.

9. Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

Jā, lielākoties parasti kā antiutopiju meistardarbs tiek minēta Orvela “1984”, kuru arī, protams, ikvienam būtu jāizlasa, taču Hakslijs ar savu apbrīnojamo gaišredzību būtu jāietver katras skolas obligātajā literatūrā, it sevišķi tagad, kad vēsture, šķiet, grib mest loku atpakaļ uz 20.gadsimta sākumu. Turklāt runa nav tikai par klajiem totalitārisma režīmiem, bet arī par to, kas notiek ar cilvēka gara brīvību pārspīlētā demokrātijas režīma izpratnē.

10. Francs Kafka “Process”

Man jāsaka paldies savas augstskolas obligātās literatūras sarakstam, pateicoties, kuram, es piespiedu sevi izlasīt kaut ko no Kafkas. “Process” sākumā šķiet nesaprotams un varbūt pat nepieņemams vārdu virknējums, taču pamazām tas sevī ievelk un vairs nav izdzēšams no lasītāja atmiņas. Lai vai cik daudz šis slavenais darbs būtu analizēts un izteiktas versijas par to, ko tad patiesībā autors ir domājis, tas jau man sen aizmirsies, taču es diemžēl pārāk bieži sevi esmu pieķērusi pie domas, ka savā pieaugušajā dzīvē reizēm jūtos kā šī Kafkas darba galvenais varonis. Tiesa dažreiz es arī jūtos kā Alise Brīnumzemē.

Protams, šajā sarakstā droši vien vajadzēja iespraukties arī Londonam un Darelam, kā arī Muntem, Dostojevskim un Tolstojam, kur nu vēl Sagāna, māsas Brontē, Dikenss un varenie zviedri: Lāgerlēva un Mūbergs. Taču 10 vietas ir 10 vietas, un ar to arī nāksies šoreiz aprobežoties.

Šķiet, ka lielākā daļa blogu jau ir pamanījušies pastāstīt par savām 10 nozīmīgajām grāmatām, taču es ļoti labprāt vēl gribētu arī dzirdēt, ko saka IneseMaria no Grāmatzīmēm, burtnīca un Signis.

Attēls ņemts šeit.

 

 

Northanger Abbey; Val McDermid

Džeina Ostina ieņem stabilu vietu britu slavenāko rakstnieku vidū, pazīstama ar savu aso prātu, meistarīgo valodas pielietojumu un precīzo valdošo sabiedrības tikumu un likumu attēlojumu. Visi seši viņas sarakstītie romāni ir ieguvuši pasaules slavu, tulkoti neskaitāmās valodās un regulāri piedzīvo jaunas ekranizācijas gan TV, gan kino formātā.

Tādēļ droši vien nav brīnums, ka pirms vairāk kā gada tika izziņota jauna iniciatīva – The Austen Project, kura ietvaros seši slavenie Ostinas romāni tiks “sapāroti” ar sešiem slaveniem mūsdienu rakstniekiem, lai iegūtu jaunu, modernu veidolu.
2013.gada oktobrī tika izdots Džoannas Trollopas “Sense and Sensibility” (kurš man stāv plauktā, bet kaut kā vēl neesmu sākusi lasīt…) un šī gada pavasarī iznāca otrais darbs šajā projektā – slavenās skotu kriminālžanra pārstāves Val McDermid versija par Nortangeras abatiju.
Rudenī gaidāms “Pride & Prejudice” jaunā veidolā, kura autore būs amerikāniete Curtis Sittenfeld, bet vēlāk “Emmu” mūsdienīgā versijā pārrakstīs arī latviešu lasītājiem ļoti labi zināmais Aleksandrs Makkols Smits.

“Nortangeras abatija” esot vismazāk lasītais Ostinas darbs, salīdzinājumā ar slaveno “Emmu” vai ārkārtīgi populāro mistera Dārsija un Elizabetes Benetas mīlasstāstu “Lepnumā un aizspriedumos”. “Nortangeras abatija” ir sarakstīta kā viegla parodija par tā laika meiteņu aizraušanos ar gotiskajiem šausmu romāniem. Galvenā varone ir naiva un sirsnīga mācītāja meita Ketrina Morlanda, kura, pateicoties turīgiem vecāku draugiem, dažas nedēļas var apgrozīties sabiedrības krējuma vidū Bātā, kur iepazīstas ar savu romantisko interešu objektu Henriju Tilniju.
Manuprāt, “Nortangeras abatija” savā ziņā ir jauniešu literatūras pārstāve, ko mūsdienās moderni dēvēt par “young adult“. Lielākā atšķirība no mūsdienu “young adult” grāmatām ir ārkārtīgi bagātā valoda un autores gudrā ironija, kas caurstrāvo visu romānu.

Uzdevums mūsdienīgot pasaulslavenu literāro darbu, protams, nav vienkāršs, un, jādomā, ikviens no rakstniekiem, kas piedalās šajā projektā ir mocījies ar šaubām un pārdomām par to vai tas maz ir iespējams (un vai tas ir vajadzīgs?).
Par Trollopas “Prāts un jūtīgums” versiju bija ļoti labas atsauksmes, taču par “Nortangeras abatiju” jau publikas reakcija ir duālāka. Grāmatas eksemplāram, kurš ir man, uz vāka ir slavinošs ieteikums no pašas Dž.K.Roulingas (tas pats izdevums, kas šī raksta attēlā), tomēr, kad, pēc romāna izlasīšanas, intereses pēc pameklēju internetā, ko tad saka ne tikai blogeri, bet arī vairāk vai mazāk profesionāli kritiķi, izrādās, ka tomēr atsauksmes nav nemaz tik slavinošas. Nav arī sliktas, jo lielais vairums atzīst, ka darbs ir ļoti profesionāli pārcelts mūsdienu vidē, tomēr pietrūkst zināma jaunrades motīva. Principā tas diezgan precīzi sasaucas arī ar manām pārdomām par šo grāmatu.

Autore ir tiešām veiksmīgi pārcēlusi visu darbību uz mūsdienām, kur jaunieši lielu daļu laika pavada iegrimuši savā telefonā, sabiedriskā dzīve daļēji notiek Feisbukā, informāciju par jauniem paziņām var iegūglēt un gotiskos šausmu romānus ir nomainījušas grāmatas par vampīriem.
Mācītāja meita Ketrina ir kļuvusi par Ketu un vecāku draugi piedāvā viņai iespēju apgrozīties interesantā sabiedrībā, nevis apmeklējot sezonas pasākumus Bātā, bet dodoties uz Edinburgas festivālu, kas, protams, ir daudz loģiskāka norises vieta 21.gadsimta varoņiem. Tomēr viss pārējais ir lielā mērā tas pats – Keta iepazīstas ar Torpu ģimeni, iemīlas topošajā juristā Henrijā Tilnijā un vēlāk, sadraudzējoties ar Henrija māsu Eleonoru, tiek uzaicināta pavadīt laiku noslēpumainajā Nortangeras abatijā.

Mani izbrīnīja cik ļoti Makdermida ir pieturējusies pie Ostinas sižeta, principā visas ainas ir tieši tās pašas, tikai pielāgotas mūsdienu videi. No vienas puses tas ir interesanti, redzot, cik autentiski oriģinālais stāsts iederas modernajā pasaulē, ja tiek pamainītas dažas detaļas, tomēr, no otras puses, man mazliet pietrūka kādas jaunrades dzirksts, kas padarītu šo romānu par patstāvīgi esošu vienību, nevis klasiskā darba mūsdienu kopiju.

Kopumā, protams, lasīt bija interesanti, jo grāmata ir uzrakstīta labā valodā un Makdermida noteikti nav nekādā mērā pasliktinājusi “Nortangeras abatijas” kvalitāti. Es varbūt neesmu gluži īstā mērķauditorija, jo šis romāns nu tiešām ir kārtīgs jauniešu literatūras pārstāvis, kur stāsts ir par pieaugšanu, draudzību un pirmo mīlestību.

Vērtējums 3 no 5 zvaigznēm.

Attēls ņemts šeit.